Piektdien, 2022. gada 8. aprīlī, RTU Lietišķās Ķīmijas institūts rīko tiešsaistes pasākumu Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa, habilitētā ķīmijas doktora Ojāra Neilanda (1932-2003) piemiņai.
Ielūgums uz akadēmiķa, profesora Ojāra Neilanda 90 gadu jubilejas atceres pasākumu [pdf].
LZA akadēmiķis Ojārs Neilands
Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, habilitētais ķīmijas doktors Ojārs Neilands (1932-2003) bija viens no vadošajiem ķīmijas pedagogiem un zinātniekiem Latvijā, plaši pazīstams organiskās ķīmijas speciālists.
Ojārs Neilands dzimis Liepājā 1932. gada 8. aprīlī. Jau pamatskolā viņam radās interese par ķīmiju, mājās tika veikti pirmie eksperimenti. Šī interese nostiprinājās pēc iestāšanās Liepājas 1. vidusskolā, kur ķīmiju mācīja talantīgais skolotājs Jēkabs Grīnbergs. Vidusskolā darbojās ķīmijas pulciņš, bija ļoti labi iekārtota laboratorija, kurā Ojārs Neilands veica savas pirmās organisko vielu sintēzes. Paralēli mācībām vidusskolā Ojārs Neilands apmeklēja mūzikas skolu, spēlēja klarneti un saksofonu.
Pēc vidusskolas beigšanas 1951. gadā Ojārs Neilands iestājās Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē un jau pirmajā kursā uzsāka zinātnisku darbu profesora Gustava Vanaga un docentes Emīlijas Gudrinieces vadībā. 1956. gadā viņš ar izcilību beidza Ķīmijas fakultāti un sāka strādāt Organiskās ķīmijas katedrā. Šeit sākās viņa darbs ar studentiem, te gadu gaitā viņš nogāja ceļu no laboranta līdz profesoram. Profesors Gustavs Vanags Ojāru Neilandu atstāja savā vietā un vairāk nekā trešdaļu gadsimta (1964-1999) profesors vadīja Rīgas Politehniskā institūta (kopš 1991. gada Rīgas Tehniskās universitātes) Organiskās ķīmijas katedru, bija G. Vanaga Diketonu problēmu laboratorijas zinātniskais vadītājs. Šajā periodā darbinieku skaita un kvalifikācijas, kā arī tematikas daudzveidības un sarežģītības ziņā Organiskās ķīmijas katedra un G. Vanaga Diketonu problēmu laboratorija izauga līdz visai spēcīga zinātniskā institūta lielumam, lai pēc tam, apstākļiem mainoties, atkal samazinātos līdz augstskolas katedrai.
Profesora Ojāra Neilanda personībai gan straujajā izaugsmē, gan destrukcijas procesu bremzēšanā neapšaubāmi bija izcila nozīme. Neskatoties uz lielo administratīvo un zinātnisko slodzi profesors Neilands vispirms gribēja būt un arī bija pedagogs. No viņa lekcijām organisko ķīmiju mācījās vairākas studentu paaudzes, viņa 1977. gadā sarakstīto lielisko organiskās ķīmijas mācību grāmatu (O. Neilands. Organiskā ķīmija. Rīga : Zinātne, 1977. 798 lpp.) studenti izmanto vēl tagad. Papildinātā veidā to 1990. gadā izdeva Maskavā ( О. Я. Нейланд. Органическая химия. Москва : Высшая школа, 1990. 751 с.) un ieteica kā mācību līdzekli studentiem bijušajā PSRS.
Ojāra Neilanda lekcijas teorētiskajā organiskajā ķīmijā 60-jos gados klausījās ne tikai studenti, bet arī daudzi tā laika zinātnieki. Profesors palicis atmiņā kā cilvēks, kurš pieņemt eksāmenu nāca kā uz svētkiem, kuros ar saviem audzēkņiem varēs detalizēti pārrunāt tik tuvos un tik svarīgos organiskās ķīmijas jautājumus. Profesora vadībā izstrādātas 27 zinātņu kandidāta (Baiba Karele /Ādamsone/, Sarma Valtere, 1968; Inta Pelčere, 1969; Spodra Kalniņa, Valda Ozoliņa, 1970; Mirdza Briede, Jānis Kacens, 1972; Dzintra Prikule, Sergejs Trusovs, 1973; Valdis Kampars, 1974; Renāte Medne, Vija Tīlika, 1975; Tatjana Jeremejeva, Jana Kreicberga, Gunta Polmane, Modris Roze, Jānis Strods, 1977; Ieva Māzere, Andris Morozovs; 1978, Valdis Kokars, 1979; Alma Edžiņa, Andris Madelis, 1982; Guntis Puķītis, 1983; Kārlis Balodis, 1985; Vladimirs Hodorkovskis, 1987; Ludis Pauliņš, 1990 un Grigorijs Tormozs, 1991 ) un 2 doktora (tagad habilitētā doktora, Valdis Kampars, 1983 un Sergejs Trusovs, 1985) disertācijas.
1973. gadā Ojāram Neilandam apstiprināja profesora zinātnisko nosaukumu, 1989. gadā viņu ievēlēja par Latvijas ZA korespondētājlocekli, 1992. gadā – par akadēmiķi. O. Neilanda zinātniskās intereses sākumā bija saistītas ar viņa skolotāja Gustava Vanaga iedibināto -diketonu ķīmijas virzienu, viņš pētīja -diketonu jodonija atvasinājumus un par šiem pētījumiem 1961. gadā Maskavā aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju "-Diketonu jodonija atvasinājumi". 1,3-Dikarbonilsavienojumu onija betaīnu pētījumi ļāva izstrādāt tādu onija betaīnu sintēzes metodes, kuru molekulā ir heterociklisks onija aizvietotājs, kā arī pavēra iespējas ievadīt ariljodonija grupas dažādos heterociklos. O. Neilands parādīja, ka ariljodonija grupas ievadīšana organiskā savienojuma molekulā paver grūti iegūstamu savienojumu jaunas sintēzes iespējas. 1971. gadā O.Neilands apkopoja šos pētījumus doktora disertācijā "Aktīvās metilēngrupas betaīntipa atvasinājumi". Plaša un daudzšķautnaina ir bijusi O. Neilanda zinātniskā darbība. Kā profesora Gustava Vanaga (1891-1965) skolnieks un pēctecis viņš turpināja pētījumus par - dikarbonilsavienojumu tautomēriju un reaģētspēju (Строение и таутомерные превращения -дикарбонильных соединений / О. Я. Нейланд, Я. П. Страдынь, Э. А. Силиньш, Д. Р. Балоде, С. П. Валтере, В. П. Кадыш, С. В. Калнинь, В. Э. Кампар, И. Б. Мажейка, Л. Ф. Тауре. Рига : Зинатне, 1977. 448 с.).
Līdztekus šiem Rīgas ķīmiķiem tradicionālajiem pētījumiem O. Neilands izveidoja jaunus virzienus: monomēru sintēze termoizturīgu polimērmateriālu ieguvei, alkilarēnu katalītiskā oksidēšana (kopā ar Sergeju Trusovu), spēcīgu elektrondonoru un elektronakceptoru savienojumu sintēze un lādiņa pārneses kompleksu iegūšana uz to bāzes nolūkā radīt organiskus fotovadītājus, pusvadītājus un supravadītājus, kā arī savienojumus Lengmīra-Blodžetas slānīšu iegūšanai molekulārās elektronikas vajadzībām. Tika veikti teorētiski pētījumi par iekšmolekulāru un starpmolekulāru lādiņa pārnesi, ka arī jaunu materiālu meklējumi diazotipijai un elektrofotogrāfijai (kopā ar Valdi Kamparu).
Ojāra Neilanda mūžs lielā mērā bija veltīts jaunu organisku materiālu radīšanai ar neparastām fizikālām īpašībām, nelineāriem optiskiem efektiem, kurus varētu izmantot elektronikā, kā arī foto- un nanoelektronikā. Tie bija tetratiafulvalēna atvasinājumi, kondensēti ar diokso- vai aminookso-pirimidīna ciklu, kas spēja veidot starpmolekulāras ūdeņraža saites, 1,3-indāndiona piridīnija betaīni un fullerēna C60 atvasinājumi. Jau pēc profesora nāves viņa skolniece Māra Plotniece 2005. gadā aizstāvēja ķīmijas doktora disertāciju "Fullerēna C60 ciklopievienošanās reakcijas un reakcijas sānu ķēdē" (vadītāji O. Neilands, V. Kampars un G. Duburs).
Vairāk nekā 35 gadus Ojārs Neilands sadarbojās ar izcilo Latvijas fiziķi akadēmiķi Edgaru Siliņu (1927-1998), pēc tam ar viņa skolnieci Dr. habil. phys. Intu Muzikanti (kopš 2006. gada LZA korespondētājlocekle). Viņu vadītās Organisko cietvielu fizikas un molekulārās elektronikas laboratorijas kolektīvs LZA Fizikālās enerģētikas institūtā pētīja O. Neilanda vadībā sintezēto vielu elektrofizikālās īpašības.
Profesors bija dziļi gandarīts, ka šis viņa iesāktais pētījumu virziens pēdējos gados plaši attīstījās pasaulē. Viņš intensīvi strādāja, veidojot plašu sadarbību ar Latvijas fiziķiem un daudzu ārvalstu zinātniekiem. Ar savām daudzajām publikācijām, krievu valodā izdoto organiskās ķīmijas mācību grāmatu un Rīgā organizētajām profesora Gustava Vanaga piemiņai veltītajām -dikarbonilsavienojumu konferencēm Ojārs Neilands bija plaši pazīstams visā Padomju Savienībā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš intensīvi dibināja kontaktus ar Rietumvalstu ķīmiķiem un fiziķiem. Organiskie metāli un supravadītāji, organiskie savienojumi optoelektronikai un fotonikai, organiskie savienojumi un materiāli augsta blīvuma optiskās informācijas ierakstam – tādas bija profesora pēdējo gadu zinātniskās intereses. Tikai nedēļu pirms aiziešanas mūžībā profesors piedalījās ar referātu starptautiskā konferencē Maskavā, vadīja konferences noslēguma sēdi, kala jaunus sadarbības plānus nākotnei, gatavojās darba vizītēm Izraēlā un Francijā, kur strādāja viņa skolnieks Vladimirs Hodorkovskis. Diemžēl šīs ieceres palika nerealizētas – profesora dzīves pavediens pēkšņi pārtrūka 2003. gada 27. oktobrī.
Ojārs Neilands publicējis vairāk nekā 700 zinātnisku darbu, tostarp vienu monogrāfiju, ap 450 zinātnisku rakstu, saņēmis 70 autorapliecības un patentus, lasījis vieslekcijas Izraēlā, Francijā, ASV, Polijā un Krievijā. Profesora O. Neilanda zinātniskā darbība tikusi augsti novērtēta – viņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukums (1982), Latvijas PSR Valsts prēmija (1980), LZA Gustava Vanaga prēmija (1978), viņš apbalvots ar Gustava Vanaga (1991), Solomona Hillera (1992) un Paula Valdena (2000) medaļām. Par nopelniem augsti kvalificētu ķīmiķu organiķu sagatavošanā un ievērojamu ieguldījumu teorētiskajā organiskajā ķīmijā O. Neilands saņēmis LZA un a/s Grindeks balvu (2000).
Avots: LZA akadēmiķis Ojārs Neilands. Biobibliogrāfija. – RTU Zinātniskā bibliotēka. 2007, 262 lpp. [http://alephfiles.rtu.lv/TUA01/000018284_e.pdf]