Tomēr ar ārējiem apstākļiem vien nepietiks. Pašu jauniešu intereses ievirzīšana spēlē būtisku lomu izglītībā. Spāņu filozofs L. Polo uzsver, ka ir svarīgi izglītot jauniešu interesi kā būtisku viņu vispusīgas attīstības aspektu. Interese nav jāuztver tikai kā pārejoša ziņkāre, bet gan kā dziļa nosliece, kas mudina jaunieti meklēt zināšanas un labo. Izglītot interesi nozīmē palīdzēt jauniešiem atklāt un virzīt savas dabiskās tieksmes uz vērtīgiem mērķiem, tādējādi veicinot viņu spēju mācīties, iesaistīties un augt kā personībām. Mums kā izglītības darbiniekiem ir svarīgi uzdot sevi jautājumus – par ko vēlamies, lai jaunieši domātu?

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (649), 2024. gada 30. decembris (PDF).

Draudzība un jauniešu morālā izaugsme: kā tās mijiedarbojas un kāpēc būtiski šo pētīt teorijā un praksē

Izglītības zinātņu un psiholoģijas Pedagoģijas zinātniskā institūta vadošais pētnieks Manuels Hoakins Fernandess-Gonsaless ir viens no trīspadsmit Latvijas Universitātes un Banku augstskolas zinātnieku (profesoru) grantu saņēmējiem. Līdz 2026. gada februārim viņš pētīs saistību starp draudzību un jauniešu tikumisko izaugsmi, kas ir viņa pētniecības lauks jau vairāk nekā septiņus gadus. Šajā grupas intervijā kopā ar viņa domu biedriem Dr.sc.admin. Andreju Mūrnieku (pedagogu, diriģentu un kultūras pētnieku) un Bc.rel. Egīlu Purviņu (tikumiskās līderības institūta pārstāvi, klašu audzinātāju un draudzības teoloģijas speciālistu) tiek atklāta projekta būtība – kāds būs šī pētījuma pienesums sabiedrībai, kāpēc mums ir vajadzīgi draugi, kā veidojas draudzība un kāpēc šis pētījums ir aktuāls jauniešiem.

Kāpēc šāds pētījums bija nepieciešams? Kāds būs sabiedrības ieguvums?

Manuels Fernandess – MF: Ar šo projektu tiek turpināts iesāktais – veicināt jauniešu domāšanas paradigmas maiņu no hedonisma un individuālisma uz autentisku draudzību, kuras pamatā ir augsti un krietni ideāli (vispārcilvēciskās morālās vērtības) un prasme brīvi un principiāli tās īstenot dzīvē (tikumi). Projekts balstās atziņā, ka jauniešu morālās attīstības mērķis ir kļūt par iespējami labāko draugu saviem draugiem. Šis projekts ir svarīgs, jo dziļa draudzība ir nepieciešama laimīgai dzīvei, bet tā nav pietiekami izpētīta.

Projekts ir saistīts ar iepriekšējiem pētījumiem tikumiskās audzināšanas jomā. 2024. gada decembrī noslēdzas 3. posms ievērojamam Latvijas Universitātes tikumiskās audzināšanas projektam, kas tika īstenots ar ERAF (2017–2020) un Latvijas Zinātnes padomes (2020–2024) atbalstu. Pateicoties vairāk nekā 500 skolotājiem no 200 skolām, projekta ietvaros tapusi unikāla, zinātniski pamatota, praksē aprobēta un brīvi pieejama tikumiskās audzināšanas mācību programma no pirmsskolas līdz 12. klasei, kas satur ap 155 nodarbību plānus, prezentācijas, darba lapas un vadlīnijas skolotājiem. Projekts arī ieguvis plašu rezonansi sabiedrībā (piem., sk. raidījumu “900 sekundes” (TV3) un rakstu laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis”, kā arī atskatu uz noslēguma konferenci “Tikumi izaugsmei”).

Egīls Purviņš – EP: Kas attiecas uz sabiedrības ieguvumu, draudzība varētu būt atbilde mūsu laikmeta izaicinājumiem. Šī brīža individuālisma un panākumu kults, informatīvā pārsātinātība un patērētājsabiedrības ideoloģiskie modeļi veicina cilvēka iekšējo krīzi un sašķeltību, pastiprinot tieksmi rēķināties tikai ar sevi, kā arī meklēt ērto un drošo ceļu tikai sava labuma apmierināšanai. Mūsdienu cilvēks, dzīvojot šādā pasaulē, ir iemācījies lieliski aizsargāties un bruņoties gan fiziski, gan garīgi – ieturot korektu piesardzību un mērenību kā attiecībās ar tuvāko, tā arī garīgajā dzīvē. Cilvēkam mūsu laikmetā no jauna ir jāatklāj tādu trauslu attiecību pieredzi kā draudzība, atklājot draudzības cēlumu, tās dievišķo dabu, draudzības attiecību skaistumu un dziedinājuma iespējamību cilvēku ievainoto attiecību un pasaules konfliktu problēmu priekšā.

Bet patiesā draudzība ir svarīga vispirmām kārtām starp ģimenes locekļiem. Tieši Ziemassvētku laiks mums atgādina, cik svarīgi ir uzkopt mīlošās attiecības savās mājās, ģimenē. Būtisks princips draudzībā ir arī maigums. Nevis tikai fizisks (glāsts vai tml.) vai estētisks maigums (dāvanas, rozā lentītes vai tml.), bet gan maigums attieksmē. Maigums draudzībā ir spēja ieklausīties otra noslēpumā. Ukraiņu teologs un filozofs Oleksandrs Filoņenko (Олександр Філоненко), uz kura darbiem balstos pētot draudzības teoloģijas aspektus, skaidro: “Maigums ir tāds rīcības veids, kuru es pieņemu attiecībā uz otru cilvēku, un šī kvalitāte ir saistīta ar to, ka rīcībā tas otrs ir vairāk nekā es. Jo vairāk tu un jo mazāk es, jo labāk. Maigums sākas nevis no manas rīcības, bet gan no ieklausīšanās otra noslēpumā. Kad es attiecībās domāju par savu rīcību, kas man tagad būtu jādara, skaistākais un svarīgākais būtu mana spēja dzirdēt otru.”¹ Maigums ģimeniskajā draudzībā izpaužas caur labestību, smalkjūtību, iejūtību, dziļu cieņu, nesaraujamu uzticību un nedalītu uzmanību – attieksmi pret draugu kā pret bezgala vērtīgu un trauslu dārgumu. Maigums ģimenes attiecībās ir brieduma, nevis vājuma izpausme. Tikai pieaudzis cilvēks draudzībā spēj būt maigs, neko neprasot pretī.

Kā skaidrojat terminu “draudzība”? Kā plānojat izpētīt izpratni par to?

EP: Draudzība ir mīlestības veids. Mīlestības un draudzības saistības var salīdzināt ar gaismas un krāsu saistībām. Ļoti skaisti to izsaka manis iepriekš pieminētais ukraiņu teologs Filoņenko: "Katra patiesa, cēla draudzība ir Dieva klātbūtnes piepildīta. Mēs pazīstam mīlestību, jo pastāv draudzība. Gaismu mēs neredzam, bet mēs redzam tās krāsas. Mīlestība ir kā gaisma, kuras krāsas pazīstam caur draudzību. Un kad mēs sastopamies ar draudzību, mēs esam pārsteigti – izrādās, tā pastāv.²

Andrejs Mūrnieks – AM: K. S. Lūiss savā darbā “Četras mīlestības” raksturoja draudzību (philia) kā viscilvēcīgāko no mīlestības formām. Tā balstās uz kopīgām interesēm, nav greizsirdīga un kļūst spēcīgāka, ja grupai pievienojas jauni draugi. Tomēr draudzība nav instinktīva – tā prasa brīvību; un tā ir dāvana, nevis pienākums, tāpēc, lai atrastu draugus, ir jābūt atvērtam un gatavam ļaut tai notikt spontāni.

Svarīgi atšķirt divus jēdzienus: draudzība, kā konkrētu cilvēku brīvprātīga kopība, arī kā vērtība, kad šādas kopības veidojas; un draudzīgums – kā cilvēka īpašība (varbūt attieksme), kas jāizkopj ikvienam. Tas ietvertu labvēlību pret visiem, īpaši pret savas ģimenes locekļiem.

MF: Draudzības un morālās izaugsmes saistību konceptuālajā izpētē no izglītības zinātņu perspektīvas ir jāņem vērā citu nozaru pieejas šajā jautājumā. Saikne starp socializācijas procesiem, vienaudžu savstarpējām attiecībām un morālo attīstību jau sen ir attīstības psiholoģijas uzmanības centrā, kopš tās pirmsākumiem. Pētījums ir arī saistīts ar vairākām citām būtiskām akadēmiskajām debatēm socioloģijā: piemēram, imigrācijas kontekstā, Deridā liek domāt par to, kā viesmīlība un draudzība atšķiras savā būtībā, jo viesmīlība zināmā mērā ir pienākums un arī tā uzliek pienākumu svešiniekam pieņemt viesmīļa noteikumus, kamēr draudzībā attiecības ir abpusējas un brīvprātīgas.

EP: Turklāt draudzība vienmēr ir starp kādām personām, tā vienmēr ir kādu attiecību forma. Pētīt draudzību kā pašu par sevi pastāvošu fenomenu, bez attiecību pieredzes, būtu neiespējami. Pat attiecības starp cilvēku un pieradinātu vai izaudzinātu dzīvnieku tiek dēvēta par draudzību. Ja draudzība ir mīlestības veids, tās krāsa, tad mīlestības būtība prasa, lai ar to dalītos. Draudzībai kā mīlestības veidam ir jātiek dāvātam. Ja draudzība tiek dāvāta, tā izplatās, tā tiek “pavairota”, parādās draudzības dinamiskais, nevis statiskais raksturs. Draudzība nav statiska – tas nav kāds ērts stāvoklis vai emocija. Draudzība nevar būt izolēta pati sevī. Šajā dinamiskajā aspektā atklājas draudzības daba.

Te var rasties dabisks jautājums – kāpēc mums vajadzīgi draugi? Kāda ir draugu loma mūsu dzīvē?

MF: Aristotelis draudzību apsprieda 8. un 9. grāmatā Nikomaha ētikā. Šādi viņš to ievada: “[Draudzība] ir absolūti neaizstājama: pat ja cilvēkam būtu visas pārējās labās lietas, bez draugiem viņam nebūtu vēlmes dzīvot.” Pēc viņa domām, visa likuma un politiskās dzīves būtība, pāri un virs taisnīguma, bija nodrošināt draudzību starp pilsoņiem. Kristīgā skatījumā draudzība arī ir primāra vērtība: Akvīnas Toms definēja mīlestību (Caritas – augstāko kristīgo vērtību) kā draudzību ar Dievu (IIa IIae, q. 23), un aprakstīja Svētā Gara darbu pasaulē kā “draudzības darbu” (Summa contra gentiles 1.21-22).

Mūsdienās arī draudzības svarīgums tiek atklāts no jauna. Oksfordas Universitātes evolucionārās psiholoģijas emeritētais profesors Robins Dunbars kļuva slavens ar savu klasisko teoriju, ka cilvēki var uzturēt nozīmīgas attiecības ar aptuveni 150 cilvēkiem (“Dunbara skaitlis”). Šī teorija balstās uz smadzeņu izmēru, bet arī uz laiku un ieguldījumu, kas nepieciešams, lai uzturētu saikni vienam ar otru. No šīm 150 attiecībām vidējam cilvēkam ir aptuveni 5 cilvēki, kas ir tuvi draugi. Pēc Dunbara teiktā, tie ir “plecs, uz kura izraudāties” draugi – cilvēki, uz kuriem patiešām var paļauties un ar kuriem ir visdziļākās attiecības. Savā 2021. gadā izdotajā grāmatā “Draugi” viņš klāsta, ka “pēdējo divu desmitgažu medicīniskajā literatūrā vispārsteidzošākais atklājums ir pierādījumi tam, ka jo vairāk draugu mums ir, jo mazāka iespēja, ka mēs saslimsim, un jo ilgāk mēs dzīvosim [..] Salīdzinot ar to, cik daudz draugu jums ir un cik dziļas ir jūsu draudzības, viss pārējais (izņemot smēķēšanas atmešanu), t. i., jūsu ēšanas paradumi, sportošana, zāļu lietošana, ietekmē jūsu veselību tikai nedaudz. Protams, jums nāks par labu, ja ēdīsiet veselīgāk, vairāk kustēsieties un lietosiet izrakstītās zāles, bet vēl labāk jūs jutīsieties, ja vienkārši būsiet draudzīgāks un būs vairāk draugu.”

EP: Var piebilst, ka tikai tiekoties ar draugu, tu atklāj, kas tu beidzot esi. Draugs dāvina tev tevi pašu. Un draudzībā tas ir abpusēji. Bez drauga mēs neieraudzītu sevī to, ko pamana draugs. Draugs savā veidā aktivizē to, kas manī iepriekš ir snaudis vai bijis nepamanīts. Jauniešu vidū tas izpaužas jo sevišķi – pateicoties draugiem vai ar draugiem bērnībā tiek izdarīti lielākie nedarbi vai, teiksim, jaunībā draugi izaicina, motivē un atbalsta uz kaut ko lielāku, neparastāku, cēlāku un skaistāku (piem. kopā studēt kādā augstskolā, doties nezināmā ceļojumā, apgūt jaunas iemaņas u. tml.). Pateicoties draudzībai atklājam, kas mēs esam, uz ko esam morāli, fiziski un garīgi spējīgi.

Kā tikumos balstīta draudzība mainīs jauniešu domāšanas paradigmu?

MF: Draudzība ir centrāla vērtība mūsu projektā piedāvātajā “domāšanas jaunajā paradigmā”. Tā balstās S. T. Pinkaera (Pinckaers)⁴ jēdzienā “laimes kvalitāte” – ko mēs vēlamies. Viss sākas ar laimes meklēšanu. Visi cilvēki vēlas būt laimīgi, bet jautājums ir: kādu laimi vēlamies sev un citiem? Kādu laimes kvalitāti vēlamies? Laimes kvalitāte, ko vēlēsimies, būs atkarīga no diviem faktoriem: (1) no mīlestības kvalitātes, kas iedvesmo laimes meklēšanu, un (2) no mūsu priekšstata par to, kas padara cilvēku laimīgu. Ja mīlestība, kas iedvesmo laimes meklēšanu, ir egoistiska, narcistiska, centrēta sevī, un ja cilvēks tiek uztverts pamatā kā būtne, kas alkst baudu un apmierinājuma, tad “laimes kvalitāte”, ko mēs vēlēsimies, būs neizbēgami zema – pašcentrēta, individuālistiska; tā ir vecā domāšanas paradigma. Taču, ja cilvēks tiek saprasts kā būtne, kas spējīga uz patiesu, nesavtīgu mīlestību pret tuvāko (un Dievu – tādu draudzības mīlestību, par kādu runā svētais Akvīnas Toms), tad vēlme pēc tādas cēlas laimes mudinās cilvēku atvērties tuvākajam un kļūt dāsnam, atklātam. Tieši šāda vēlme pēc atklātām, dāsnām attiecībām, kas raksturo draudzību, ir tā jaunā domāšanas paradigma.

Vai tiešām tik vien kā nesavtīgums un atklātums?

EP: Tiešām! Jāpiebilst, ka paviršs dāsnums un parasta atvērtība nepārveidos mūsu vēlmes. Tas pat var pārvērsties par izdabāšanu otra vēlmēm un kaprīzēm. Mūsu vēlmes un morālās vērtības draudzībā pārveido pašaizliedzība un spēja būt upurgatavās mīlestības nostājā. Draugs, kurš ziedo sevi otra drauga labā, morāli aug pats. Tas var izpausties pat vienkāršās ikdienas lietās – nesavtīgi un ar mīlestību aprūpēt saslimušo draugu, palīdzēt draugam atrast darbu, pabarot pēc gara ceļa, atbalstīt grūtos brīžos, palīdzēt ar remontu, transportu utt. Un, savukārt, draugs, kurš redz, ka otrs ir gatavs veltīt sevi, ziedot savu laiku un uzmanību, arī pats morāli mainās – dzimst saviļņojums, pateicība un vēlme atbildēt ar tādu pašu nesavtību. Dzīvais piemērs draudzībā ir tas, kurš pārveido, maina skatījumu un attieksmi. Te padziļināti būtu vēl jāskata tādi draudzības aspekti kā atklātība un spēja būt ievainojamam jeb garīgais kailums (draudzībā es neizsargājos, neaizstāvos, bet citreiz, cilvēciskas nepilnības dēļ, draugi var arī sāpināt viens otru).

AM: Jauniešu domāšanas paradigma mainīsies arī, ja draudzības dēļ, jaunieši mācīsies kopīgu mērķu labā mobilizēties, mērķtiecīgi rīkoties, arī atlikt tūlītējas vajadzības, lai labāk iesaistītos interesantos kopīgos projektos, kopīgu interešu īstenošanai. Draudzības viens no aspektiem ir kopīgi mērķi, kas apvieno cilvēkus, un tieši uz to pamata veidojas draudzība. Draudzība – kā pašpietiekamas attiecības – tomēr ir pārāk šaurs tvērums.

Te varētu pieminēt Donalda Deividsona⁵ (Davidson, 1984) komunikācijas modeli, ko dēvē par “Deividsona trijstūri”, kura virsotnes veido runātājs, klausītājs un sarunas priekšmets jeb notikumi apkārtējā pasaulē, un kas ir komunikācijas un dialoga pamatā. Jebkurā sarunā runātāja un klausītāja lomas mainās, taču visos gadījumos saglabājas virziens uz pārrunātā saturu.

Draugi parasti interesējas par kopīgām lietām (vērtībām, aktivitātēm). Atšķirībā no dzimummīlestības attiecībām (meitenes un zēna starpā), draugi vairāk orientēti ne tikai uz sevi, savu “savienību”, savām attiecībām, bet uz ārējo kopīgo mērķi. Tas mērķis ir ārpus draudzības attiecībām, bet tās saista draugus (lai gan ne vienmēr un ne obligāti). Tādējādi draudzība var palīdzēt jauniešiem iziet no individuālisma un narcisma un domāt par citiem, mobilizēties cēlu kopīgu mērķu sasniegšanai.

Kā draudzība ir saistīta ar jauniešu morālo izaugsmi?

MF: Mūsu zinātniskās komandas pēdējā longitudinālajā pētījumā (2022–2024), kurā piedalījās vairāk nekā 2000 skolēnu, atklājām, ka jauniešu vidū draugi piedāvā pirmo atbalstu, lai izietu no rutīnas un cerētu uz izaugsmi. Viņiem draudzība bieži vien ir galvenais morālās izaugsmes dzinējs, kas dod spēku pārvarēt morālās izaugsmes grūtības. Šķiet, ka draudzība var kalpot kā atbalsts morālajai izaugsmei, un ar šo projektu vēlamies ieinteresēt jauniešus piedzīvot šo izšķirošo pieredzi, interesēties par patieso draudzību visā tās skaistumā, nevis interesēties par ātras baudas meklēšanu paviršās attiecībās.

EP: Ja raugāmies uz šīm saistībām no senās filozofijas skatupunkta, Aristotelis dalīja draudzību divās kategorijās: nepilnīgajā (balstīta baudā vai izdevīgumā) un pilnīgajā (balstās tikumībā). Viņš uzskatīja, ka tikai morāli attīstīti cilvēki spēj veidot īstas draudzības, jo tajās svarīgs ir godīgums un nesavtība. Viņš skaidro: “Pilnīga un īsta ir draudzība starp krietniem cilvēkiem un tikumiski līdzīgiem, jo viņi savstarpēji vēl viens otram labu, kā jau tādi cilvēki, kas paši ir krietni. [..] Draudzība starp krietniem cilvēkiem pastāv, kamēr paši cilvēki ir krietni, bet tikumiskā krietnība ir kaut kas noturīgs. Katrs no viņiem ir krietns gan pats par sevi, gan draugam.”⁶

MF: Papildu minētajām K. S. Lūisa un Aristoteļa atziņām, pētījuma teorētisko pamatu veidos arī A. Makintaira viedokļi par draudzību un tās saistību ar morālo attīstību. Makintairs uzsver patiesīgumu un rūpes draudzībā. Viņaprāt, īsts draugs ir tas, kurš pietiekami rūpējas, lai ieklausītos, saprastu otra skatpunktu un pateiktu patiesību, pat ja tā ir nepatīkama. Viņš arī norāda, ka draudzība ir tikumu skola – tā palīdz iepazīt sevi labāk, saprast savas kļūdas un motivē tās labot, lai saglabātu šīs īpašās attiecības.

Šajā sakarā mūsdienās notiek ļoti interesantas akadēmiskās debates: draudzība un morālā izaugsme iet kopā, bet kas ir primārais? No vienas puses, ir zinātnieki (t. sk. spēcīgā neo-aristotēliķu skola) uzskata, ka draudzībai drīzāk jākalpo un jābūt pakārtotai morālai izaugsmei (tad būtu jāatsakās no draugiem, kas apdraud morālo integritāti, kas būtu primārais labums). No otras puses, citi zinātnieki (īpaši neo-personālisti) uzskata, ka morālās izaugsmes mērķis ir kļūt par labu draugu un uzturēt draudzību (šādā gadījumā drīzāk jāakcentē rakstura tikumus, kas sekmē draudzību, piemēram, izpratne, pacietība, cilvēka pieņemšana). Projektā plānots piedalīties diskusijā, skatoties uz šo jautājumu caur spāņu filozofa L. Polo transcendentālās antropoloģijas prizmu (Polo, 1990, 2014).

Kādas ir draudzības svarīgākās īpašības? Kā jaunieši tieši Latvijā uztver draudzību?

MF: Draudzības uztvere tiek regulāri pētīta dažādās valstīs. Piemēram, Apvienotajā Karalistē 2022. gadā izpētīts, kā pieaugušie uztver draudzību.⁷61% respondentu uzskatīja, ka humora izjūta ir būtiska draudzības sastāvdaļa, un 44% – ka tā ir saistīta ar kopīgām vērtībām. Savukārt 26% aptaujāto draudzību nosaka līdzīgas intereses un aktivitātes. Cilvēki arī uzskatīja, ka draudzības pamatā ir uzticēšanās (26%) un uzticamība (23%). Šīs ir vienkārši laba drauga īpašības, bet labākais draugs ir tāds, kas ir līdzās grūtos brīžos (17%), aizstāv draugu (13%) un spēj pieņemt otru arī sliktākajā stāvoklī (10%). Papildu draugu pozitīvajām īpašībām ir arī dažas iezīmes, kuras draudzībā nebūs pieņemamas, piemēram, melošana (29%), savstarpējo noslēpumu izpaušana citiem (25%) un nebūt gatavam būt līdzās, kad tas vajadzīgs (25%).

EP: No morālteoloģijas viedokļa skatoties, draudzība ir saistīta ar trīs rakstura tikumiem – taisnīgumu, cēlsirdību un pazemību. Taisnīgumu, jo katrs cilvēks pelnījis taisnīgu attieksmi, neatkarīgi no sociālā stāvokļa, statusa, amata vai reliģiskās piederības, un ir taisnīgi vienam pret otru izturēties ar iejūtību, sapratni, cieņu, empātiju, mīlestību un arī draudzīgumu. Cēlsirdība prasa draudzībā meklēt ideālus, tiekties pēc trešā jeb augstāk minētā vienojošā draudzībā. Tie var būt kopīgi mērķi, sapņi, ideāli, kāda vienojoša pieredze, projekts u. tml. Pazemība draudzībā ir spēja kalpot otram, atklājot drauga cieņu, viņa unikalitāti, atbalstot viņu tā mērķos, centienos un ikdienas izaicinājumos. Kalpošana ir pazemības tikuma auglis.

Seno grieķu izprastā draudzības mīlestība – philia pāraug par kristīgo – agapē (latīniski – caritas). Draudzība, kas ietver sevī žēlsirdību, šo mīlestību pret tuvāko, it sevišķi cietēju un vājāko, kļūst par draudzību, kas iemantojusi pazemību. Kristīgajā izpratnē augstākais draudzības ideāls ir upurgatavā mīlestība pēc Jēzus Kristus mācības “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem” (Jņ 15, 13-15), ko Viņš apliecināja savā paša dzīvē.

MF: Attiecībā uz jautājumu tieši par to, kā Latvijas jaunieši uztver draudzību, tēma ir maz pētīta, tāpēc top šis jaunais pētījums. Katra valsts ir atšķirīga, katrs gadījums ir individuāls, turklāt jaunieši 16 gados atšķiras no astoņpadsmitgadniekiem utt. Jaunieši bieži vien uztver lietas citādi nekā pieaugušie, un šajā pētījumā būs svarīgi ieklausīties viņos un viņu izpratnē par to, kas ir svarīgs draudzībā. Šeit vēlētos minēt kādu nesenu piemēru: šogad, aprobējot skolās nodarbību par tikumisko raksturu un draudzību, 11. klases jauniešiem piedāvājām domāt par diezgan plaši izplatītu fenomenu – situāciju, kad kāds skatās savā tālrunī, nevis pievērš uzmanību cilvēkam, ar kuru ir kopā un kas ar viņu runā. Nodarbības uzstādījums bija, ka tā ir nepieklājīga uzvedība – drauga netieša pazemošana, nepievēršot viņam uzmanību – kas rodas no telefona atkarības, un vēlējamies palīdzēt jauniešiem to pamanīt un meklēt stratēģijas, lai pārvarētu šo tieksmi skatīties telefonā. Taču, lasot skolotāju atgriezenisko saiti, mani pozitīvi pārsteidza dažu skolotāju teiktais, ka jaunieši viņu klasē bija ļoti toleranti attiecībā uz saviem draugiem šajās situācijās, atzīstot, ka drauga telefona saruna tajā brīdī var būt svarīgāka, nekā viņa “sirdssāpes” nesaņemt uzmanību no viņa. Tas norāda uz Latvijas jauniešu smalkjūtīgu un tolerantu draudzības uztveri, bet būs vajadzīgs pamatīgāks pētījums, lai pārbaudītu šo hipotēzi.

Kādā veidā plānojat ievirzīt jauniešu interesi draudzības veidošanai?

MF: Sākumā pētīsim, kā mūsdienās veidojas draudzība. Dunbars minētajā grāmatā izklāsta, ka, meklējot jaunus draugus, sākotnēji tiek pārbaudītas līdzības septiņās dimensijās, ko viņš dēvē par “draudzības 7 pīlāriem”: runas veids (dialekts), hobiji un intereses, reliģiskie uzskati, morālie uzskati, humora izjūta, muzikālā gaume un karjeras virziens. Pētījuma gaitā mēģināsim noskaidrot, kuri no tiem “draudzības āķiem” ir aktuāli arī starp Latvijas jauniešiem mūsdienās.

AM: Pētījumā būtu svarīgi pievērst uzmanību arī pret-piemēriem, lai pārbaudītu teorijas noturīgumu. Piemēram, patiesa draudzība var attīstīties neatkarīgi no sākotnējiem aizspriedumiem. Spilgts vēsturisks piemērs ir dziļa draudzība, kas veidojās starp diviem izciliem rakstniekiem – jau minēto K. S. Lūisu (arī “Nārnijas hronikas” autors) un Dž. R. R. Tolkīnu (“Gredzenu pavēlnieka” autors). Viņi pirmo reizi satikās 1926. gada maijā Oksfordā, un sākotnēji Lūisam bija divi pamatīgi aizspriedumi pret Tolkīnu, kā viņš stāstīja savā autobiogrāfijā “Prieka pārsteigts: manas agrīnās dzīves apveids”: “Ierodoties šajā pasaulē, es tiku (netieši) brīdināts nekad neuzticēties kādam Pāvesta atbalstītājam – katolim; un, ierodoties Angļu valodas fakultātē, es tiku (atklāti) brīdināts nekad neuzticēties filologam. Tolkīns bija katolis un filologs...”. Tomēr šie aizspriedumi tika pārvarēti, viņi kļuva par ļoti labiem draugiem, un viņu draudzība kristalizējās neformālā literāru diskusiju grupā “Inklingi” (Inklings) Oksfordas Universitātē, kura darbojās gandrīz divas desmitgades no 20. gadsimta 30. gadu sākuma līdz 1949. gadam.

EP: Savukārt kristīgās teoloģijas izpratnē cilvēkam piemītoša tieksme draudzēties ir Dieva dota dāvana, jo Dievs cilvēku ir radījis kā būtni attiecībās, kuru draudzības attiecībās var ierobežot tikai personīgās nepilnības, kļūdas, neizpratne, pārpratumi, ievainojumi, pāri nodarījumi utt. Ar Dieva palīdzību cilvēks var pārvarēt šos šķēršļus draudzībai un skatīties uz katru cilvēku kā Dieva dāvanu – potenciālu draugu.

MF: Draudzības sekmēšanai ir būtiska personīgā pieredze. Atklājums, ka pašaizliedzība un atklātība (spēja uzticēties, paļauties) ir ceļš uz draudzību kā cēlu laimes veidu, ir izšķiroša pieredze, kas var pārveidot jauniešu domāšanas veidu un palīdzēt atklāt vispatiesākās morālās vērtības. Taču, lai to līdz galam saprastu un pieņemtu, vajag pieredzēt patiesu draudzību savā dzīvē. Tomēr daži jaunieši nav saņēmuši nesavtīgu un atklātu mīlestību ģimenē, un daudziem nav pieredzes iesaistīties šādas nesavtīgas un atklātas mīlestības došanā citiem. Tāpēc daudziem jauniešiem dziļas draudzības labumi nešķiet acīmredzami un tie baidās iesaistītes.

AM: Šajā sakarā tuvo cilvēku, gan pieaugušo, gan vienaudžu, draudzības piemērs jauniešiem var būt izšķirošs. Renē Žirāra atdarināšanas jeb mimesis teorija atzīst, ka cilvēki tiecas atdarināt citu uzvedību, vēlmes un rīcību. Kaut šī atdarināšana var veicināt konkurenci un skaudību, tā tomēr var arī iedvesmot, novest pie izpratnes par paša dziļajām vajadzībām, tā skaitā – draudzības veidošanas vajadzību.

EP: Literatūrā ir daudz iedvesmojošo stāstu, kas atspoguļo šo cēlo draudzību un draudzības dzimšanu, kurus būtu jāstāsta jauniešiem, lai modinātu cēlas draudzības jūtas. Piemēram, A. Dimā “D’Artanjans un trīs musketieri”, kur draudzība dzimst, alkstot pēc piedzīvojumiem, varonības, slavas, goda un vēlmes kalpot savai dzimtenei.

Vai skola var sekmēt draudzības veidošanos? Kā tieši?

MF: Jā, noteikti! Veidot dziļas draudzības ir viens no vērtīgākajiem mērķiem, kas jauniešus var interesēt skolas gados. Jāatzīst, ka veidot draudzību nebūt nav viegli. Viena no parastākajām problēmām ir tā, ka draudzība ir ļoti atkarīga no ilgstoša laika ieguldījuma. Dunbars (2021) apgalvo, ka pāreja no virspusējas pazīšanās uz patiesu draudzību prasa aptuveni 34 stundu ieguldījumu! Turklāt, lai nodibinātu jaunu draudzību, nepieciešamas aptuveni 11 mijiedarbības, katrai no tām vajadzētu ilgt aptuveni trīs stundas. Tādējādi draudzības dibināšana aizņem aptuveni piecus ar pusi mēnešus. Šajā kontekstā, skola piedāvā unikālu iespēju veidot ilgtermiņa draudzības. Vairākums cilvēku draugus pārsvarā iegūst skolas gados, nevis darba vietā⁸. Skola viegli nodrošina regularitāti saskarsmē un regulāru kopīgu pieredzi. Skolā skolēni arī kopīgi veic uzdevumus un sociāli mijiedarbojas, piemēram, strādājot pie projektiem vai piedaloties interešu pulciņos. Skola ļauj redzēt cilvēkus dažādās situācijās, gan veiksmēs, gan izaicinājumos, veicinot dziļākas attiecības. Tā nodrošina dabiskus veidus, kā veidot saikni gan intravertiem, gan ekstravertiem jauniešiem.

Tomēr ar ārējiem apstākļiem vien nepietiks. Pašu jauniešu intereses ievirzīšana spēlē būtisku lomu izglītībā. Spāņu filozofs L. Polo uzsver, ka ir svarīgi izglītot jauniešu interesi kā būtisku viņu vispusīgas attīstības aspektu. Interese nav jāuztver tikai kā pārejoša ziņkāre, bet gan kā dziļa nosliece, kas mudina jaunieti meklēt zināšanas un labo. Izglītot interesi nozīmē palīdzēt jauniešiem atklāt un virzīt savas dabiskās tieksmes uz vērtīgiem mērķiem, tādējādi veicinot viņu spēju mācīties, iesaistīties un augt kā personībām. Mums kā izglītības darbiniekiem ir svarīgi uzdot sevi jautājumus – par ko vēlamies, lai jaunieši domātu? Kādas intereses vēlamies iekurināt viņu dvēselēs? Jaunieši jāieinteresē veselīgās un drošas nodarbēs, kas palīdzēs viņiem dzīvot laimīgu un veselīgu dzīvi – sportošanā, dabā, kultūras pasākumos, iesaistīties brīvprātīgajā darbā, palīdzēt trūcīgiem un vientuļiem cilvēkiem, sabiedrības problēmu risināšanā… un arī draudzībā, nevis, piemēram, pamudināt viņus tieši vai netieši dzīvot baudas meklēšanas jeb hedonisma un sevī ieraušanās dzīvi.

Projektā iecerēts ielikt zinātniskus pamatus draudzības sekmēšanai izglītības sistēmā un ģimenē. Kā praksē var attīstīt draudzību, kas balstīta uz tikumiem? Kādi ir pedagoģiskie nosacījumi uz tikumiska rakstura balstītas draudzības veicināšanai? Ceru, ka atbildes, ko meklēsim šī pētījuma gaitā, palīdzēs skolām un ģimenēm atbalstīt jauniešus dziļas draudzības veidošanas procesā un dzīvot patiešām laimīgu dzīvi!

Granta projektu “Tikumiska izaugsme draudzības sekmēšanai”: Dziļas draudzības un morālās attīstības mijiedarbības teorētiska izpēte” nr. LU-BA-ZG-2024/1-0028 finansē Atveseļošanas un noturības mehānisma atbalstīts projekts “Latvijas Universitātes iekšēja un ārēja konsolidācija” (Nr. 5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/007).

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane