"Vēlreiz atgriežoties pie iepriekšējiem nozares līderiem, esmu pateicīgs arī par to, ka viņiem izdevās sirds ķirurģisko ārstēšanu koncentrēt vienā slimnīcā, lai mūsu pēc iedzīvotāju skaita nelielajā valstī tā nebūtu “sadrumstalota”, kā tas vērojams dažās citās nozarēs. Tas ir Latvijas sirds ķirurģijas veiksmes stāsts – vienā slimnīcā ir sakoncentrēti labākie ārsti un tehnoloģiskās iespējas. Svarīgs uzdevums ir to saglabāt, lai politiskās vai individuālās ambīcijas to nevarētu sagraut, un Latvijas pacienti arī turpmāk saņemtu labāko iespējamo kardioķirurģisko ārstēšanu": Pēteris Stradiņš.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 7 (645), 2024. gada 29. jūlijs (PDF).
Mūsdienās izdevusies operācija ir standartsituācija: saruna ar LZA akadēmiķi profesoru Pēteri Stradiņu
[Ojārs Spārītis]: Kā vakar notikušu priecīgu brīdi atceros saulaino 2022. gada 9. septembra pēcpusdienu, kad pakalnā aiz Sunākstes baznīcas tika atklāts tevis rosinātais un izlolotais, tēlnieka Ojāra Feldberga izgatavotais un ar Sēlijas pašvaldību darbinieku gādību uzstādītais gara gaismai, apgaismībai, Vecajam Stenderam (Gothards Fridrihs Stenders 1714.–1796.) kā pirmajam nozīmīgākajam latviešu izglītības rosinātājam un tavam tēvam Jānim Stradiņam (1933.–2019.) kā mūsu laika izglītības, zinātnes, kultūras un nacionālās atmodas jundītājam veltītais vieduma simbols “Gaismas vārti”. Par tēlniecību runāsim vēlāk, bet man imponēja tevis sacītie vārdi atklāšanā, kas ļāva tevī saskatīt ne tikai šīs viedvietas inciatoru un veidotāju, ne tikai kardioķirurgu, bet parādīja tevi kā cilvēku ar valstsvīra domāšanu. Cik lielā mērā tas ir jūsu dzimtai raksturīgās akadēmiskās vides un izcilo vecāku audzināšanas rezultāts un cik – tavs paša nopelns? Ko tu saki kā ārsts – vai “pie vainas” ir ģenētiskā atlase vai kultivēšana?
Cilvēka dzīves gaitu un viņa spēju dot sabiedrībai ietekmē daudzi faktori. Liela nozīme ir audzināšanai ģimenē, apkārtējai videi bērnībā un jaunībā, kura dod ievirzi tālākai dzīvei. Tas ir ļoti svarīgi. Tālāk daudzi apstākļi ir atkarīgi no paša cilvēka, no viņa izvēlētā dzīves ceļa, arī no dažādām sakritībām. Nereti mēs nejauši satiekam spilgtas personības vai kļūstam par lieciniekiem notikumiem, kas maina visu dzīvi. Ar daudziem tā ir noticis un arī ar mani. Ceļš ir kustība uz priekšu, bet apstāšanās nozīmē atkāpšanos atpakaļ. Ja man ir laiks un pietiek enerģijas, mēģinu izmantot visas iespējas, lai paplašinātu savu redzesloku un ieklausīties gudros cilvēkos.
Mūsu ģimenē vienmēr ir bijis pašsaprotami apspriest notikumus Latvijā un pasaulē un savu līdzdalību tajos. Tieši un netieši esmu sekojis, kā mans tēvs aizrāvās ar Sēlijas atdzimšanas ideju. Pēc viņa aiziešanas mūžībā jūtu pienākumu iesākto turpināt, un arī viedvieta “Gaismas vārti” ir daļa no šī turpinājuma. Kaut arī administratīvā reforma Sēliju ir sadalījusi vairākos novados, priecājos, ka valstiski tā ir atzīta par pilntiesīgu piekto vēsturisko zemi līdzās Kurzemei, Latgalei, Vidzemei un Zemgalei, un to ir izdevies atainot arī heraldiski ar karogu un ģerboni. Mēģinu būt noderīgs un atbalstīt Sēlijas attīstību gan kultūrtelpā, gan sabiedriskajā dzīvē.
Ar domubiedru atbalstu jau četrus gadus decembrī, tēva dzimšanas dienas mēnesī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā organizējam konferenci – akadēmiķim Jānim Stradiņam veltītus zinātniskos lasījumus. Konferences mērķis ir turpināt zinātnes popularizēšanu sabiedrībā, aptverot dažādas nozares, un rosināt uz diskusiju. Starp citu, pirmo lasījumu tēma bija fokusēta tieši uz Sēlijas robežām laikā, telpā un sabiedrības apziņā.
Kā tu kultivē universālas zināšanas, panorāmisku pasaules redzējumu un tieksmi pēc garīguma savos bērnos? Vai tev ar dzīvesbiedri izdodas pārvarēt mūsdienu pedagoģijā gandrīz neizbēgamo vieglākās pretestības ceļu – atstāt audzināšanu moderno tehnoloģiju, MI un sociālo tīklu varā, kas, manuprāt, neizbēgami noved pie personības nivelēšanās, sašaurināta redzes lauka, seklas informētības un riska zaudēt spriedumu patstāvību, kā tas jau neizbēgami vērojams ceturtās industriālās revolūcijas laikā dzimušo bērnu paaudzē?
Mūsu dēls un meita jau ir izauguši, tāpēc priecājos, ka viņu pirmsskolas vecums pamatā aizritēja bez viedierīcēm, turklāt viņiem bija iespēja tikties ar četriem vecvecākiem. Brīvdienas centāmies pavadīt kopā, bieži viņus ņēmām līdz uz saviem pasākumiem, koncertiem, kopā sportojām, ceļojām, daudz laika pavadījām dabā un tādā veidā mēģinājām parādīt, cik vērtīga ir reālā dzīve, reālā informācija, reālie notikumi un kādu atdevi un prieku tie sniedz salīdzinājumā ar viegli pieejamiem surogātiem. Vecākiem pašiem ir jābūt aktīviem, tad bērni to novērtē un pārņem. Protams, vairāk vai mazāk viņi ir izmēģinājuši arī visas modernās jauniešu nodarbes, bet redzu, ka pamatvērtības nav pazaudētas.
Mēs nevaram ignorēt jauno laikmetu – gan modernās tehnoloģijas, gan sociālo tīklu iespējas. Ir jābūt līdzsvaram, gudrībai, paškritikai, cik daudz mēs to varam izmantot un cik nē. Aizvien vairāk redzu ne tikai ārzemju, bet arī vietējos kolēģus, kuri mēdz deleģēt, piemēram, prezentācijas vai publikācijas veidošanu mākslīgajam intelektam. Parasti rezultāts ir tālu no izcilības, un diemžēl jāsecina, ka bieži vien jaunieši nespēj novērtēt kvalitāti. Tāpēc mani nedaudz biedē nākamā paaudze ar nepietiekamu reālās dzīves pieredzi. Jācer, ka konkurences apstākļos pelavas tiks ātri atsijātas, un mēs pie “kodola” atgriezīsimies gribot vai negribot, jo kādam jau būs arī reāli jāstrādā. Pretējā gadījumā civilizācijas attīstība apstātos, taču tas nenotiks. Domāju, ka mums šīs pārmaiņas jāuztver kā laikmeta parādība un jāiemācās tās pareizi izmantot.
Sākot studēt medicīnu, tev bijušas plašas intereses: gan antropoloģija, pulmonoloģija, dermatoloģija, gan arī kardioķirurģija. Kādi apsvērumi veicināja nosvēršanos par labu kardioķirurģijai? Tālāk jau varu pat nejautāt, jo, ja esi šajā specializācijā palicis un nemitīgi stažējies dažādos kvalifikācijas kursos, tad kardioloģijas izziņas un ārstniecības plašumi tevi ir ievilkuši uz palikšanu.
Studiju gados man bija laime mācīties pie izciliem profesoriem un docentiem, kuri ļoti ietekmēja manas intereses, tāpēc uzskatu, ka, universitātēm, veidojot mācību plānus, būtu jārūpējas, lai Latvijas medicīnas spilgtākās personības būtu iesaistītas mūsu valsts studentu apmācībā.
Deviņdesmito gadu sākumā ķirurģija interesēja ne tikai mani, bet lielāko daļu manu grupas biedru. Mēs apmeklējām ķirurģijas zinātnisko pulciņu, voluntējām ķirurģijas klīnikās. Visvairāk mani aizrāva kardioķirurģija jeb sirds ķirurģija, jo tieši šī nozare man asociējās ar vislielākajiem izaicinājumiem medicīnā. Tolaik ķirurga pamatdarbs norisinājās operāciju zālē, kur svarīga loma bija ne tikai teorētiskajām zināšanām, bet arī roku veiklībai.
Precizējot terminus, kardioķirurgs ārstē sirds slimību pacientus, veicot operāciju, savukārt kardiologs ārstē šo slimību vieglākas formas medikamentozi vai pielietojot invazīvās kardioloģijas metodes. Kaut arī joprojām kardioķirurgs nav kardiologs, esmu bijis liecinieks, kā kadioķirurģija ir iekļāvusies kardioloģijas attīstībā un otrādi – kā mūsdienu kardioloģija ir ietekmējusi sirds ķirurģiju. Kardioloģijas un kardioķirģijas mijiedarbība ir tik cieša, ka bieži vien nezinātājam ir grūti izvērtēt, vai invazīvās kardioloģijas metodes arī ir uzskatāmas par sirds operācijām.
Es patiešām esmu ļoti pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja dzīvot tik interesantā laikā, kad veidojas kardioķirurģijas un kardioloģijas sinerģija, integrācija un jaunas iespējas. Sirds ķirurga ikdiena ir kļuvusi daudzveidīgāka, bet kardioloģijas nozari ir skārušas vēl lielākas pārmaiņas – ienāca kardiologu paaudze, kas apguva un Latvijā ieviesa jaunās invazīvās sirds ārstēšanas un diagnostikas metodes, bez kurām vairs nav iedomājamam kvalitatīva palīdzība sirds slimību pacientiem. Ja runājam par mani pašu, tad pirmām kārtām esmu sirds ķirurgs, tātad veicu sirds operācijas, un tā ir mana galvenā specialitāte, tomēr vienlaicīgi šo profesiju vairs nevaru stingri nodalīt no kardioloģijas, īpaši saistībā ar strukturālo sirds slimību ārstēšanu.
Savā Latvijas Zinātņu akadēmijas amata periodā esmu saticis akadēmiķi profesoru Jāni Volokolākovu, kura personības vienkāršība un lielums mani fascinē. Viņš ir bijis viens no taviem skolotājiem un droši vien arī paraugs mediķa attieksmei pret savu misiju. Vai ir iespējams raksturot, kāda bijusi profesora Volokolākova un citu personību ietekme gan cilvēciski, gan profesionāli?
Protams, mana interese par sirds ķirurģiju lielā mērā veidojās profesora Jāņa Volokolākova ietekmē. Rezidentūras laikā dažus gadus līdz profesora aiziešanai pensijā man bija veiksme ikdienā strādāt ar viņu līdzās. Prof. Volokolākova personība fascinēja daudzējādā ziņā. Deviņdesmito gadu vidū, kad es pievienojos sirds ķirurgu komandai, notika pāreja no padomju laika medicīnas uz Rietumu standartiem – savā ziņā tehnoloģisks un profesionāls attīstības lēciens, kas vienlaikus bija arī ļoti sarežģīts laiks, jo nebija ne pietiekamu tehnisko, ne finansiālo līdzekļu, bet profesionālās iemaņas bija jāpilnveido. Prof. Volkolākovs, cik spēja, atbalstīja kolēģu stažēšanos ārzemju klīnikās, turklāt viņam patika arī uzņemt ārzemju kolēģus Latvijā. No viņa varēja mācīties ne tikai profesionālo meistarību, bet arī organizatoriskās prasmes un izturību.
Bieži vien pārdomājot Latvijas sirds ķirurģijas vēsturi, saprotu, cik daudz enerģijas, neatlaidības un radošu meklējumu ir ieguldīts nozares attīstībā. Padomju laika 70.–80. gados tehniskās iespējas bija ļoti ierobežotas un bija jāpiedzīvo daudzas neveiksmes. Tīri cilvēcīgi tās pārvarēt un turpināt ceļu uz mērķi bija milzīga drosme un uzņēmība.
Pēc prof. Volkolākova par sirds ķirurģijas vadītāju kļuva profesors Romans Lācis, kurš ar savu entuziasmu ieviesa daudzas jaunas metodes un materiālus, tai skaitā radīja apstākļus, lai Latvijas pacientiem būtu pieejamas sirds transplantācijas. Pavērās plašas materiāli tehniskās iespējas, kuras tika izmantotas.
Mani tiešie skolotāji praktiskajā ķirurģijā Latvijā bija profesors Ralfs Kolītis, kurš tikko kā bija ieguvis ļoti labu pieredzi, stažējoties Zviedrijā, arī asinsvadu ķirurgs Dainis Krieviņš, kurš, lai arī tikai pāris gadus vecāks par mani, nule bija atgriezies no mācībām Stenforda Universitātē ASV. Kopā ar pārējo sirds un asinsvadu kolēģu atbalstu, veidojās mana modernās Rietumu ķirurģijas pamatu izpratne.
Darbs universitātes slimnīcā nav iedomājams bez pētniecības. Arī šajā ziņā man ļoti paveicās ar kolēģiem – es iekļāvos Latvijas biomehāniķu komandā, kurai bija ilgas pētniecības tradīcijas. Veiksmīgā sadarbība ar profesoriem Ivetu Ozolantu, Vladimiru Kasjanovu, Birutu Puriņu u. c. ļāva klīniskos datus interpretēt un papildināt ar biomehānikas metodēm. Mūsu publikācijas guva pietiekamu starptautisku interesi un kļuva par pamatu manai doktora disertācijai.
Vēlreiz atgriežoties pie iepriekšējiem nozares līderiem, esmu pateicīgs arī par to, ka viņiem izdevās sirds ķirurģisko ārstēšanu koncentrēt vienā slimnīcā, lai mūsu pēc iedzīvotāju skaita nelielajā valstī tā nebūtu “sadrumstalota”, kā tas vērojams dažās citās nozarēs. Tas ir Latvijas sirds ķirurģijas veiksmes stāsts – vienā slimnīcā ir sakoncentrēti labākie ārsti un tehnoloģiskās iespējas. Svarīgs uzdevums ir to saglabāt, lai politiskās vai individuālās ambīcijas to nevarētu sagraut, un Latvijas pacienti arī turpmāk saņemtu labāko iespējamo kardioķirurģisko ārstēšanu.
Ļoti novērtēju iepriekšējo paaudžu ieguldījumu, un ceru godam turpināt nozares attīstību tālāk. Man ir paveicies sastapt daudzus labus kolēģus un skolotājus citās Eiropas valstīs, kur esmu stažējies, mūs sadarbība veiksmīgi turpinās, un ieguvēji ir pacienti gan Latvijā, gan citās valstīs. Man ir ļoti paveicies ar komandu, kuru veido arī gados jaunāki kolēģi – talantīgi, jauni cilvēki ar ambīcijām, vēlmi un entuziasmu strādāt sirds ķirurģijā. Pašlaik mans galvenais uzdevums ir viņus pilnveidot, iespējami labākā veidā sniegt atbalstu un virzīt viņus uz augšu, uz priekšu.
Tu nemitīgi atrodies starptautiskā kardioķirurģijas nozares modernizācijai un attīstībai veltītu simpoziju un praktizēšanās iespēju apritē un vari pārliecināties par nozares evolūciju Amerikā, Japānā, Itālijā, Lielbritānijā, Vācijā, Nīderlandē un citās valstīs. Šo pieredzi tu centies sekmīgi ieviest Latvijas kardioķirurģijas praksē un veido intensīvu sadarbību ar ārzemju partnerinstitūcijām. Kā Latvijas kardioķirurģijas zinātnes un prakses līmenis ir vērtējams starptautiski?
Jāpiekrīt, ka mēs darām ļoti, ļoti daudz, lai iekļautos starptautiskajā apritē gan zinātnē, gan praktiskajā medicīnā. Sirds ķirurģija attīstās strauji – ieviešam jaunu metodi, bet pēc gada tā vairs nav jauna, bet standartmetode, jo radītas vēl jaunākas. Tas nozīmē, ka mums ir nepārtraukti jāmācās un jāapgūst jaunas iemaņas. Viens cilvēks nevar izsekot visiem sirds ķirurģijas attīstības virzieniem, bet mēs to varam kopā kā komanda. Tas nav viegli, ir dažādi ierobežojošie apstākļi, piemēram, nepabeigtie slimnīcas korpusi jeb infrastruktūras nepietiekamība, personāla trūkums un kritiski zemās algas. Atšķirībā no citiem kolēģiem, sirds ķirurgiem nav iespēju pēcpusdienās piepelnīties ar mazākām operācijām citās ambulatorās iestādēs u. tml. Jācer, ka pienāks diena, kad sirds ķirurga un pārējā personāla kompetence tiks novērtēta ar atbilstošu atalgojumu.
Latvija ir neliela valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu, un arī tas mūs atšķir no lielākajām Eiropas valstīm, jo mums ir pilns kardioķirurģisko patoloģiju spektrs – tas proporcionāli sadalās, un dažām slimībām tie ir tikai daži gadījumi gadā. Neskatoties uz nelielo apjomu, visas slimības ir jāvar izoperēt kvalitatīvi, tāpēc ir ļoti būtiski, lai sirds ķirurģija būtu koncentrēta vienā slimnīcā. Kvalitāti var sasniegt un noturēt tikai ar maksimālo operāciju apjomu.
Piemēram, Vācijā ir liels iedzīvotāju skaits, daudz sirds ķirurģiju centru, un šie centri bieži specializējas uz konkrētu operāciju tipu. Mums šo iespēju nav, un ar to jārēķinās. Savukārt mums ir cita priekšrocība – varam viegli veidot sadarbību ar ārzemju klīnikām, jo pārstāvam valsti. Bieži vien tas ir noteicoši, ja notiek sarunas ar citu valstu pārstāvjiem no vidējas vai lielas ārstniecības iestādes – daudzi ir ieinteresēti un labprāt sadarbojas. Pašlaik Eiropā mums ir daudz draugu tiešā nozīmē – viņi mums palīdz, atbalsta, daudzas metodes esam ieviesuši tieši ar viņu palīdzību. Katrā ziņā, sirds ķirurģijas līmenis ir pietuvojies pašiem augstākajiem Eiropas sirds ķirurģijas standartiem.
Iepriekšējais jautājums raisa nākamo – par adrenalīnu, veicot sirds operācijas: vai tev patīk izaicinājums stāties pretī dzīvības riskiem? Pieņemu, ka operēt šķērssvītroto muskuli ir “nedaudz” citādāk nekā musculus gluteus maximus. Vai operējot dzīvības motoru tu jūties citādāk, zinot, ka šajā brīdī tavās rokās ir neaprakstāma vara – iespēja pazaudēt vai tomēr saglabāt dzīvību?
Esmu ļoti piesardzīgs un izturos ar milzīgu pietāti pret jebko, kas varētu apdraudēt pacientu, t. sk. arī ieviešot jaunas tehnoloģijas vai metodes. Pārliecinos, kā tās strādā, un, ja nepieciešams, pieaicinu gan vietējos, gan ārzemju kolēģus, lai to apspriestu pirms galējā lēmuma pieņemšanas. Personīgās ambīcijas nekādā gadījumā nedrīkst būt pārākas par pacienta interesēm, un es to strikti ievēroju.
Ķirurga specialitāte ārsta profesijā ir tikai viena no daudzajām, kura saistīta ar risku. Jebkurš ārsts uzņemas atbildību par sava pacienta dzīvību vai dzīves kvalitāti, tāpēc es negribētu savu darbu izcelt. Pēc studijām, darba gaitu sākumā izjūtas ir spilgtākas, bet vēlāk operācijas kļūst par rutīnu. Vissarežģītākās ir akūtās dzīvību glābjošās operācijas, kuras notiek ar ierobežotu sagatavošanās laiku un kuru iznākums ir grūtāk prognozējams. Ja komanda ir darījusi visu iespējamo, lai cilvēku glābtu, bet tas neizdodas, tad sajūta ir nomācoša, savukārt, ja izdodas, tad ir liels prieks par labi paveiktu darbu. Mūsdienās izdevusies operācija ir standartsituācija, norma, protams, mēs pēc tās izjūtam gandarījumu, bet tajā pašā laikā tā ir mūsu ikdiena.
Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā tu strādā jau gadsimta ceturksni un šobrīd vadi Sirds ķirurģijas centru ar vairākiem talantīgiem kardioķirurgiem un daudziem dažādu hierarhisku struktūru kolēģiem. Vai vadoši amati tev paši krīt rokās vai tie ir karjeras izaugsmes likumsakarīgs rezultāts? Ko tu atrodi pievilcīgu vadītāja un ko ārstējošā ārsta un ķirurga statusā?
Sirds ķirurģijas centra vadītāja amats savulaik bija ceļš, kā attīstīt sirds ķirurģijas nozari tā, lai pacienti Latvijā varētu saņemt tādu pašu ārstēšanu kā labākajās Rietumu klīnikās. Savukārt pašreizējais amats slimnīcas padomē nekad nav bijis mans pašmērķis. Šobrīd atrodamies vēsturiskās krustcelēs un meklējam nākotnes slimnīcas struktūru, jo esošā uzbūve un hierarhija ir novecojusi – uz viena vadītāja ass balstītas nozares vairs neatbilst ilgtermiņa attīstībai un lēmumu pieņemšanai.
Nozares vadītājam ir pārāk plašs atbildību loks – administratīvie jautājumi, profesionālās nozares attīstība, pētniecība, studentu un rezidentu apmācība. Mums ir svarīgi ne tikai īstermiņa rezultāti, bet arī attīstība vairāku gadu vai pat vairāku desmitu gadu griezumā, tāpēc ir būtiski jaunajiem kolēģiem deleģēt pienākumus un atbildību, radīt apstākļus, lai jebkuram no jaunajiem ārstiem būtu visplašākās izaugsmes iespējas. Tas būtu iespējams, pārveidojot esošo, uz centralizēto lēmumu pieņemšanu balstītu, sistēmu, uz dinamisku, decentralizētu individuālas atbildības un specializācijas sistēmu. Es runāju par matricveida organizācijas struktūru ar pacientu centrā, kas būtu piemērotāka pašreizējā medicīnas attīstības posmā, kad aizvien biežāk saskaramies un vēl vairāk saskarsimies ar gados veciem pacientiem un pacientiem ar daudzām slimībām vienlaikus. Pasaulē ir daudz veiksmīgu modeļu, kā to kontrolēt un sasniegt kopēju progresu. Daudz domāju par jaunas slimnīcas būvi, šajā gadījumā nerunājot par fizisku ēku, bet vairāk par garīgo, mentālo struktūras uzbūvi – kā katrs slimnīcas darbinieks varētu attīstīt savu profesionālo karjeru, pilnveidoties un dot mūsu pacientiem vislabāko. Izveidot mūsdienīgu slimnīcu satura un formas ziņā ir iemesls, kāpēc piekritu uz laiku iesaistīties P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas padomē.
“Un kad mums šī dzīve sūrā, grūtā beigsies,
Muskuls šķērssvītrortais krūtīs apstāsies,
Viļņi Daugavā mūs vēsām rokām apskaus,
Un pie Doles salas nēģiem aiznesīs.”
Tā par sirdi un ne tikai par sirdi dzied Jelgavas studenti. Vai šai himnai ir rezonanse arī kardiologu un mediķu sadzīvē un bezbēdīgos svētkos? Par ko draugu lokā runā un ko dzied kardiologi?
Varu pakomentēt, par ko runā operāciju zālē... Varbūt ir ārsti, kas šo dziesmu dzied, bet man pašam gan nav nācies to dzirdēt. Mediķiem ir profesionālie joki, kuri citiem ir grūti saprotami, bet, šķiet, ka pēdējā laikā tie iet mazumā. Piekrītu, ka jautrības notis saspringtos brīžos var palīdzēt. Piemēram, mums ir ļoti profesionālas operāciju māsas, kuras labi māk nolasīt ķirurgu emocionālos stāvokļus un labi zina, kad vajag paklusēt un kāds sarunu temats var ķirurga spriedzi mazināt.
Francijā, piemēram, operāciju laikā bieži tiek aprunāti klāt neesošie kolēģi. Citur esmu redzējis, kā ķirurgs pirms katras operācijas izvēlas savu dziesmu sarakstu atbilstoši noskaņojumam. Es koncentrējos uz operāciju un daudz nedzirdu, kas notiek apkārt. Ja zālē ir studenti vai rezidenti, tad gan operācijas gaita tiek izskaidrota. Tikko izremontētājās operāciju zālēs ir uzstādītas operāciju lampas ar iemontētām videokamerām, kas ļauj visiem operāciju zālē esošajiem darbiniekiem – anesteziologiem, perfuziologiem, operāciju māsām – uz liela ekrāna redzēt operāciju no ķirurga skatu punkta, tas palīdz sinhronizēt darbības.
Par sasniegumiem sirds ķirurģijas attīstībā un Stradiņu dzimtas garīgā mantojuma saglabāšanā 2022. gadā tu esi kļuvis par P. Stradiņa vārdā nosauktās balvas laureātu. Ar P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju tevi saista arī muzeja atbalsta fonda dibinātāja un valdes priekšsēdētāja pienākumi. Kāda ir tava sadarbība ar muzeju? Kā tu izjūti šī muzeja misiju un darbību Latvijas medicīnas vēsturē un kultūrvidē?
Medicīnas vēstures muzejs saistās ar mūsu, Stradiņu, dzimtas vēsturi, un tas ir uzskatāms par vienu no mana vectēva Paula Stradiņa lielākajiem devumiem Latvijai. Medicīnas vēstures muzejs Rīgā tapa pēc Paula Stradiņa iniciatīvas ar viņa veidotu privātkolekciju un ieceri, un vēlāk tas kļuva par vienu no plašākajiem medicīnas vēstures muzejiem Eiropā un pasaulē. Lielā mērā tas veicināja medicīnas vēstures pētniecības attīstību Latvijā. 2021. gadā Rīgā norisinājās Starptautiskās medicīnas vēstures biedrības 47. kongress kā apliecinājums, cik novērtēti ir mūsu medicīnas vēsturnieki pasaules kontekstā.
Diemžēl jāsecina, ka esošā muzeja ēka Ukrainas neatkarības ielā ir pilnīgi nepiemērota muzeja funkcijai un attīstībai – tā ir par mazu un ar neatbilstošu un nepārveidojamu plānojumu, tā ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, un tā nav piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Pareizākais lēmums, lai atgrieztu muzejam agrāko spozmi, būtu atrast jaunas telpas.
Pirms vairākiem gadiem kopā ar tā laika veselības ministru tika apsvērta jauna moderna muzeja izveide bijušajā Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes ēkā, kur paralēli klasiskajās tradīcijās veidotajam Paula Stradiņa muzejam varētu izveidot arī modernu, izzinošu ekspozīciju par cilvēku, kas būtu noderīga ne tikai muzeja apmeklētājiem, bet arī kā mācību vide skolēniem un studentiem. Diemžēl šī iecere nav īstenojusies.
Pārdomājot iespējamos risinājumus, man interesanta šķiet ideja par medicīnas vēstures muzeja izvietošanu PSKUS slimnīcas teritorijā, līdzīgi kā tas ir daudzās pasaules lielajās universitātes slimnīcās, jo pēc jauno ārstniecības korpusu uzcelšanas atbrīvosies vairāki arhitekta Šmēlinga projektētie vēsturiskie korpusi. Jaunas, piemērotas telpas būtu liels ieguvums muzejam un arī PSKUS, mediķu videi un Āgenskalnam, tas ļoti labi iekļautos kopējā slimnīcas kampusā, turklāt tas būtu arī skaists vēstures loks – muzejs atgrieztos savos pirmsākumos, kur Pauls Stradiņš to sāka veidot.
Kolēģi un laikabiedri redz un jūt tavu pašaizliedzīgo ziedošanos savas nozares vadībai un ķirurģiskajai praksei. Vēlos tikai no savas puses mudināt – saudzē sevi, jo tu esi svarīgs gan savai ģimenei, Stradiņu dzimtai un Sēlijas kultūrai, gan kardioķirurģijai un Latvijas Zinātņu akadēmijai un vēl, un vēl…
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA viceprezidents, akadēmiķis Ojārs Spārītis