Rūta Muktupāvela: “Mums jāpielāgojas un jāatrod veidi, kā aizpildīt šo vispārējo, kultūras un kultūrvēstures zināšanu trūkumu. Paaudze, kas teju piedzimusi ar kādu no IKT ierīcēm rokā un kas angliski sadzīves līmenī sazinās labāk par saviem vecākiem un pasniedzējiem, acīmredzami neuzskata par vajadzīgu apgūt tās kultūrzināšanas, pēc kurām mūsu paaudze bija izslāpusi kā pēc svaiga gaisa. Šobrīd, kā zināms, informācija atrodas viena klikšķa attālumā, tomēr tas vēl nenozīmē zināšanas. Zināšanas rodas tikai analīzes, avotu kritiskas izvērtēšanas un refleksijas rezultātā – šīs prasmes ir tas lauks, kur mums – zinātniekiem un docētājiem – jāstrādā īpaši efektīvi un radoši, lai spētu konkurēt ar TikTokiem un Snapchatiem, lai spētu studentus motivēt lasīt tos “Hamleta darbus” un pašiem meklēt jēgu, izprast metaforas, idiomātiku un kontekstus – vēsturiskos, intelektuālos un mākslinieciskos. [...] Bieži vien mēdzam uzsvērt, ka dzīvojam zināšanu sabiedrībā, tomēr man gribētos teikt, ka tas jau ir aiz muguras un nu dzīvojam viedokļu sabiedrībā, kurā cilvēki mēdz vairāk uzticēties sociālo tīklu “ekspertiem” un sazvērestības teoriju praviešiem nekā zinātnē balstītiem datiem. […] Šobrīd jāsaka, ka izglītība ir ierocis, lai pasauli vismaz noturētu kaut cik veselā saprāta robežās. Neskaitāmi pētījumi rāda, ka nabadzība, sociālā spriedze, neticība un neuzticība valstij ir visciešākajā korelācijā ar izglītības trūkumu. Pandēmijas un kara šausmas to apstiprina ik uz soļa. Tāpēc svarīgi gan izglītības politikas veidotājiem, gan mums – nozares pārstāvjiem – strādāt kopā un darīt to nevis sporādiski un haotiski, balstoties politiskās ambīcijās, bet sistemātiski un konsekventi, lai attīstu mūsu zinātnes sasniegumus, lai pilnveidotu augstāko izglītību un, kas ir ļoti būtiski, veicinātu tās pieejamību gan prasmju un zināšanu diversitātes, gan reģionālās un sociālās iekļautības ziņā.”
Turpinot laikrakstā uzsākto sarunu ciklu ar augstāko izglītības iestāžu vadītājiem akadēmiķis Ojārs Spārītis uz sarunu aicināja Latvijas Kultūras akadēmijas rektori, Rektoru padomes priekšsēdētāju Dr. Rūtu Muktupāvelu.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 5 (632), 2023. gada 29. maijs (PDF)
Izglītība ir ierocis, lai pasauli vismaz noturētu kaut cik veselā saprāta robežās
Esi sveicināta, Rūta, Latvijas Neatkarības proklamēšanas mēnesī un pavisam mazu brītiņu pirms Latvijas Vispārējo Dziesmu svētku simtpiecdesmitgades koncertuzvedumiem! Tas nav nejauši, ka tavas studijas, zināšanas un darbošanās Latvijas izglītībai un kultūrai nozīmīgās organizācijās un komisijās tevi ir izvirzījusi redzamā vietā starp mūsu zemes intelektuāļiem. Interneta saites sniegs vairāk informācijas par taviem talantiem un pienākumiem, tāpēc šai intervijai laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” esmu izraudzījies gan akadēmisku, gan cilvēcisku jautājumu aspektus. Pazīstot tevi jau daudzus gadus, pilnībā paļaujos uz tavu atklātību un erudīciju it visos no tiem. Tāpēc aicinu uz abpusēji ieinteresētu, un, esmu pārliecināts, arī akadēmiskajai auditorijai saistošu sarunu.
Lasot tavu dzīves gājumu, kurā vīd ieraksti par studijām vēsturē, sabiedriskajās zinātnēs, tiesībās, kultūras teorijā, rodas priekšstats par tevi kā ārkārtīgi mērķtiecīgu un uz pētniecisko, administratīvo un pedagoģisko darbu orientētu personību. Vai tu jau no vidusskolas esi bijusi tik apzinīga un par savu izvēli pārliecināta skolniece, kādu kopš pārcelšanās uz Latviju 1993. gadā tevi ieraugām akadēmiskajā vidē? Kāda vide veidojusi tavu raksturu un izvēles?
Paldies par interesi un epitetiem, tomēr attiecībā uz vidi, kas ietekmēja manu raksturu, atceros visai neglaimojošo apzīmējumu no klases audzinātājas puses, kas maniem vecākiem vēl pamatskolā sūdzējās, ka es esot ļoti spītīga. Man pašai grūti spriest, cik mērķtiecīga esmu, tomēr par sevi zinu, ka man piemīt azarts un tieksme rakties dziļumā, kas palīdz zinātniskajā darbībā. Varbūt kādu rakstura šķautni raksturo arī mans ceļš uz mūzikas skolu, kurā septiņu gadu vecumā iestājos, vecākiem pat nenojaušot, – pati izlasīju sludinājumu, ka notiek uzņemšana, aizgāju un iestājos klavieru klasē. Vecākiem, atklāti sakot, bija paliels šoks, kad rudenī viņiem zvanīja mūzikas skolas direktors un paziņoja, ka viņu meita ir veiksmīgi izturējusi pārbaudījumu un uzņemta mūzikas skolā. Izcelt kādu vienu lietu, kas ietekmēja manas dzīves izvēles, būtu ļoti sarežģīti, tomēr skaidrs, ka līdzīgi kā daudziem, tie ir tuvinieki un skolotāji.
Tava ienākšana Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), vispirms kā Maģistrantūras studentei un pasniedzējai, pēc tam Doktorantūras studentei, notikusi dabiski un ļāvusi iekļauties vienas no visjaunākās Latvijas augstskolas mācībspēku vidū. Esi iepazinusi LKA no studentu sola līdz rektores krēslam. Cik smags ir mantojums, kuru kaldinājis pirmais rektors filozofs Pēteris Laķis un tavs priekšgājējs teātra zinātnieks Jānis Siliņš?
LKA dibināta 1990. gada 29. decembrī, brīvības, entuziasma, cerību un nacionālās pašapziņas atdzimšanas laikā. Jau tad LKA dibinātājs profesors Pēteris Laķis noformulēja divus pamatuzdevumus: atvērt no citām augstskolām atšķirīgas programmas un veidot Rietumu standartiem atbilstošu studiju procesu. Par pamatu jaunās augstskolas dibināšanai viņš izvēlējās kultūras teoriju, tādējādi iezīmējot arī šobrīd aktuālo LKA starpdisciplināro plašumu, jo kultūras teorija kā metazinātne apvieno gan humanitāro, gan sociālo zinātņu teorijas, metodoloģijas un pētījumu priekšmetus. Profesoram Laķim, dibinot Kultūras akadēmiju, piemita svaigs, plašs, vienlaikus arī vizionārisks un stratēģisks redzējums. Tagad, atskatoties no 30 gadu perspektīvas, domāju – kā viņš tolaik spēja tik pārlaicīgi skatīties uz nākotni? Laikam jau tā ir tā ģēnija sūtība – apsteigt laiku. Kultūras teorija kā zinātne mūsdienīgā formā ir izkristalizējusies tikai XX gadsimta 80. gadu beigās, taču jau toreiz Pēteris Laķis spēja pamatot tās lietderību, pārliecināt zinātnes politikas veidotājus un iestrādāt to Latvijas zinātniskajā nomenklatūrā. Pateicoties viņam, mēs tagad varam šajā Latvijai unikālajā jomā iegūt zinātnisko doktora grādu. Par akadēmijas mantojumu esmu pateicīga abiem priekšgājējiem, jo profesors Jānis Siliņš nostiprināja mākslinieciskās jaunrades komponenti – pēc viņa iniciatīvas no J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) uz LKA tika pārcelta Teātra nodaļa. Šobrīd pie mums ir iespēja apgūt drāmas teātra aktiera, režisora un laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātes, kas kopā ar audiovizuālās mākslas studijām ir būtisks LKA identitātes un unikalitātes pīlārs. LKA turpina pārliecinoši virzīties studiju, mākslinieciskās jaunrades un kultūras procesu pētniecības sinerģijas virzienā, ne tikai bagātinot teātra, laikmetīgās dejas un audiovizuālās mākslas telpu, bet arī vērojot un analizējot mākslas fenomenus, kā arī aktīvi piedaloties valsts kultūras politikas analīzes procesos.
Augstskola ir kā dzīvs organisms, tā vienmēr aug un attīstās. Tu esi rektore kopš 2014. gada. Ar ko LKA mācību programmās, studiju virzienos, pētniecībā būs zīmīgs tavs administrēšanas laiks? Ko mantotu no priekšgājējiem un ko no tevis iedibinātā tu vēlētos redzēt turpināmies arī vēlāk?
Lieliska metafora augstskolu salīdzināt ar dzīvu organismu, jo bez asinsrites, ko veido docētāju un studējošo prasmes, intereses, zinātniskā pētniecība un mākslinieciskā jaunrade, tā degradētos un iznīktu. Man pašai, šobrīd vēl esot aktīvā administrēšanas pozīcijā, nav īsti laika pašrefleksēt. Tomēr būtu objektīvi teikt, ka, pateicoties spēcīgas komandas aktīvai rosībai, pasniedzēju pašaizliedzīgam darbam un studējošo prasīgumam, iespējams konstatēt LKA izaugsmi trīs virzienos – augusi zinātniskās pētniecības komponente, noticis izrāviens jaunu studiju programmu izveidē un aktivizējusies starptautiskā sadarbība.
Par zinātnes attīstību liecina Latvijas zinātnisko institūciju starptautiskā izvērtējuma rezultāti, kad LKA zinātnieku sniegums tika novērtēts īpaši augstu, esam starp tām 15 no 64 Latvijas zinātnes institūcijām, kas, iegūstot 5 vai 4 balles, tika atzītas par spēcīgu starptautisko spēlētāju. Zinātnisko rezultātu pūrā ir nu jau divas veiksmīgi īstenotas valsts pētījumu programmas – “Habitus. Latvijas kultūras tradīciju ilgtspēja inovatīvā vidē” un “CARD. Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai”, kur strādājām kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniekiem, vairāki Latvijas Zinātnes padomes finansētie fundamentālo un lietišķo pētījumu projekti, postdoktorantūras projekti, nemaz nerunājot par monogrāfijām un akadēmiskām publikācijām. Prieks, ka šobrīd LKA zinātnisko rakstu krājums Culturecrossroads.lv iekļauts SCOPUS datu bāzē, kas paver vēl plašākas partnerības un starptautiskās sadarbības iespējas. Nevar nepieminēt mūsu zinātnieku veikumu lietišķo pētījumu jomā – LKA kļuvusi par vienu no nozīmīgākajiem spēlētājiem, kas veic kultūras nozares pētījumus attiecībā uz kultūras patēriņu, pašvaldību kultūras stratēģiju izstrādi un arī ļoti operatīvi pēc savas iniciatīvas sāka pētīt COVID-19 pandēmijas ietekmi uz kultūras sektoru.
Attiecībā uz studijām jāpiemin kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) kolēģiem izveidota jauna akadēmiskā bakalaura studiju programma “Radošās industrijas”, kā arī tās turpinājums maģistra līmenī “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments”, tās šobrīd jau pierādījušas savu lietderību un ieguvušas reflektantu vidū lielu popularitāti. Ļoti pieprasīta ir jaunā akadēmiskā maģistra studiju programma “Audiovizuālā un skatuves māksla”. LZA kolēģi noteikti atceras diskusijas par profesionālās doktorantūras iespējām un lietderību Latvijā. 2019. gadā toreizējā Latvijas Zinātnes padome profesora Jāņa Kloviņa vadībā lēma dot iespēju māksliniekiem pamēģināt pirmajiem, un tā kopš 2019. gada tiek īstenota kopīga LKA, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) un JVLMA profesionālā doktora studiju programma “Mākslas”, kuras ietvaros LKA īsteno apakšprogrammu “Audiovizuālā māksla, teātris un laikmetīgā deja”. Šogad svinīgi sagaidīsim pirmo izlaidumu un, cik var spriest no studiju procesa, rezultātam jābūt lieliskam.
Attiecībā uz LKA darbības starptautisko dimensiju teikšu, ka tajā pārklājas gan pētnieciskie, gan mākslinieciskās jaunrades aspekti. LKA zinātnieki kopā ar partneriem no 12 Eiropas valstīm 2016.–2019. gadā īstenoja Eiropas Komisijas “Apvārsnis 2020” finansēto projektu “CoHERE. Critical heritages: performing and representing identities in Europe”. Šobrīd “Apvārsnis Eiropa” ietvaros LKA piedalās divos projektos – “IN SITU: Place-based innovation of cultural and creative industries in non-urban areas” un “TRACKS4CRAFTS. Transforming crafts knowledge for a sustainable, inclusive and economically viable heritage in Europe”. LKA aktīvi darbojas kultūras politikas jomā, te jāpiemin dalība asociācijā Compendium for Cultural Policies, kas veido sistematizētu informācijas datubāzi par visu Eiropas valstu kultūrpolitikām, un arī kultūras izglītības jomā, te savukārt jāpiemin darbošanās ENO – starptautiskā kultūras un mākslas izglītības pētnieku tīklā. Mākslinieciskās jaunrades jomā Latvija vairākus gadus tiek pārstāvēta Eiropas Teātru akadēmiju platformā PLETA, kā arī šogad uzņemta pasaules prestižāko kinoskolu apvienībā CILECT. Mūsu pētnieki vairākus gadus ir pārstāvējuši Latviju UNESCO komitejās, starptautiskās pētniecības organizācijās un profesionālos tīklojumos.
Nesen, uzdodot studentiem testa jautājumu: “Ko, jūsuprāt, nozīmēja Hamleta padoms: “Ofēlij, ej klosterī!””, saņēmu godīgu atbildi: “Profesor, šo Hamleta darbu par Ofēliju es, diemžēl, neesmu lasījis.” Vai, vērojot Latvijas vidējās izglītības konvulsijas un skolēnu zināšanu kvalitātes kritumu, esi droša par nākotnes studentu un kvalificētu mācībspēku ataudzi Latvijā? Problēmas cēlonis nav tikai LIZDA jundītais skolotāju atalgojuma jautājums, bet gan katastrofālā situācija ar visu līmeņu – pamata, vidējās un augstākās – izglītības saskaņotību, pedagogu atbildības un pedagoģisko prasību principiālas izpildes un arī pašu pedagogu trūkumu.
LKA reflektanti, atšķirībā no LMA un JVLMA, netiek mērķtiecīgi gatavoti tieši mūsu augstskolā jau no bērna kājas. Pie mums viņi nonāk bez īpašas sagatavošanas, no visiem Latvijas reģioniem un ar ļoti dažādu zināšanu un prasmju līmeni. Mums jāpielāgojas un jāatrod veidi, kā aizpildīt šo vispārējo, kultūras un kultūrvēstures zināšanu trūkumu. Paaudze, kas teju piedzimusi ar kādu no IKT ierīcēm rokā un kas angliski sadzīves līmenī sazinās labāk par saviem vecākiem un pasniedzējiem, acīmredzami neuzskata par vajadzīgu apgūt tās kultūrzināšanas, pēc kurām mūsu paaudze bija izslāpusi kā pēc svaiga gaisa. Šobrīd, kā zināms, informācija atrodas viena klikšķa attālumā, tomēr tas vēl nenozīmē zināšanas. Zināšanas rodas tikai analīzes, avotu kritiskas izvērtēšanas un refleksijas rezultātā – šīs prasmes ir tas lauks, kur mums – zinātniekiem un docētājiem – jāstrādā īpaši efektīvi un radoši, lai spētu konkurēt ar TikTokiem un Snapchatiem, lai spētu studentus motivēt lasīt tos “Hamleta darbus” un pašiem meklēt jēgu, izprast metaforas, idiomātiku un kontekstus – vēsturiskos, intelektuālos un mākslinieciskos. Nemaz nesākšu runāt par mākslīgā intelekta ienākšanu izglītības telpā: jau šobrīd studējošie pārbaudījumu darbos izmanto mākslīgā intelekta ģenerētas atziņas, skaidrojumus un tekstus, lieto pārfrāzēšanas programmas, tomēr normatīvā regulējuma trūkuma dēļ formāli nevar prasīt, lai viņi liktu uz to atsauces. Pie tam, mākslīgā intelekta ģenerētie teksti izskatās “gudri”, viegli uztverami, pietiekami loģiski, tajā pat laikā tur ir tik daudz aplamības, neprecizitātes, stereotipu, neprecīzi uzdotu vai pat neeksistējošu avotu un vienkārši kļūdu, ko iespējams izķert, tikai pašam lieliski pārzinot lauku. Man šķiet, ka šobrīd ir ne tikai digitālo izaicinājumu, bet arī iespēju laiks, kad pedagoga un zinātnieka loma un atbildība kļūst daudz svarīgāka nekā mācību grāmatu laikā. Bieži vien mēdzam uzsvērt, ka dzīvojam zināšanu sabiedrībā, tomēr man gribētos teikt, ka tas jau ir aiz muguras un nu dzīvojam viedokļu sabiedrībā, kurā cilvēki mēdz vairāk uzticēties sociālo tīklu “ekspertiem” un sazvērestības teoriju praviešiem nekā zinātnē balstītiem datiem. Tāpēc zinātniekiem, pētniekiem un pedagogiem jāstrādā vēl vairāk, lai aizstāvētu akadēmiskās zināšanas, lai skaidri argumentētu zinātnes lietderību labklājības nodrošināšanā un lai saglabātu demokrātijas un humānisma vērtības.
Kādas traumas studējošo psihē, kognitīvajās spējās un pedagoģijā iecirta COVID-19 gadi? Vai kā speciāliste antropoloģijā vari modelēt COVID-19 psiholoģiskās un sociālās sekas šobrīd studējošo un nākamo darba ņēmēju vidū?
Līdz COVID-19 pandēmijai augstskolas administrācijai bija maz zināšanu, kad un kāpēc kādam no studējošajiem rodas garīga rakstura problēmas, jo tām piemita vairāk personisks raksturs. Tomēr pandēmijas laikā arī garīgās problēmas ieguva pandēmijas apmērus – gan neformālās sarunās, gan studiju procesa novērtējuma aptaujās jaunieši atklāti un nepārprotami sāka uzsvērt tieši psihiska rakstura problēmas. Mēs pat aicinājām psihologu, kas lekciju veidā deva padomus un ieteikumus, kā šīs grūtības pārvarēt. Šobrīd var novērot, ka studenti kļuvuši atturīgāki komunikācijā, biklāki publiskajās uzstāšanās, un tas īpaši izpaužas studentiem, kas studijas uzsāka pirmajā pandēmijas gadā, – viņiem ir daudz sarežģītāk formulēt un komunicēt savas zināšanas. Cerams, ka tas nav uz ilgu laiku. Vēl esmu pamanījusi, ka pirmajā septembrī pēc pandēmijas studējošie atkal sāka veidot savus konspektus nevis datoros, bet kladēs – kā senajos laikos, to, kā šķiet, izraisīja ekrāna nogurums. Pirms pandēmijas reti kurš vairs rakstīja ar roku. Šī pārmaiņa priecē, jo kognitīvisti ir konstatējuši rakstīšanas ar roku un smadzeņu attīstības savstarpējo saiti. Cilvēks ir ļoti adaptīvs un spēj pielāgoties visneiedomājamākajiem apstākļiem, izdzīvot visekstremālākajās situācijās, tāpēc nedomāju, ka COVID-19 atstās tādas pēdas, ar ko cilvēce nespētu tikt galā. Tomēr pastāv galvenokārt divu veidu paliekošie riski – personiskie un sociālie. Personiskie saistīti ar ieilgušo trauksmi un stresu, kas tiešā veidā ietekmē studiju sekmes, savukārt sociālie – ar komunikatīvo spēju nepietiekamu attīstību, kas var ietekmēt studējošo tīklošanās, karjeras plānošanas prasmes, kā arī spēju iekļauties darba tirgū kopumā. Starp citu, mūsu absolventu pēdējā aptauja atklāja, ka viens no iemesliem, kāpēc pirmajā gadā pēc absolvēšanas viņi nav iekļāvušies darba tirgū, ir COVID-19 radītās sekas. Savā ziņā katra krīze ir arī iespēju laiks, un arī šī krīze varētu veicināt to, ka attīstās jaunas pieejas karjeras veidošanā, veidojas jaunas pieaugušo apmācības formas un plašāka IKT izmantošana izglītībā. Cita lieta ir Krievijas iebrukums Ukrainā, kas, manuprāt, jau šobrīd ļoti spēcīgi ietekmē gan individuālo, gan vispārējo vērtību sistēmu, nivelējot cilvēka dzīvības nozīmi, un tas mani ļoti satrauc. Mūsu acu priekšā pieaug agresivitāte, mainās attieksme pret cilvēku kā vērtību, un par to liecina arī šībrīža rezonansi ieguvušās kriminālās lietas.
Skatoties LKA mājas lapā attēlotajos statistikas rādītājos, iepriecina dati par jūsu absolventu vietu darba tirgū, kas liecina par viņu kvalifikāciju un izglītības reitingu. Kā ir ar atgriezenisko saiti – vai pastāv LKA studentu patriotisms un kā tas izpaužas?
LKA absolventi relatīvi ātri iekļaujas darba tirgū: 62% strādā jau absolvēšanas laikā, vēl 14% kļūst par nodarbinātajiem 1–3 mēnešu laikā pēc absolvēšanas, un svarīgi, ka studējošie strādā galvenokārt savā profesijā. Mēs aizpildām mums atvēlēto nišu skatuves un audiovizuālās mākslas nozarē, un tas ir mīts, ka Kultūras ministrijas pakļautībā esošās augstskolas ražo bezdarbniekus, turklāt daudzi strādā arī citās nozarēs – izglītības sektorā, žurnālistikā, projektu vadībā, producēšanā u. tml. Tie, kas pirmajā gadā pēc absolvēšanas nespēj iekļauties darba tirgū, kā iemeslu norāda to, ka Latvijas darba tirgus nepiedāvā pietiekoši daudz iespēju atrast darbu izvēlētajā specialitātē/nozarē. Liela daļa turpina studijas nākamajos līmeņos un nespēj apvienot studijas ar darba gaitām, bet, protams, ir arī tādi, kas uzskata, ka LKA iegūtās zināšanas un prasmes ir nepietiekamas, lai atrastu piemērotu darbu. Tas mums liek vēl vairāk pievērsties veidiem, kā jau studiju laikā veicināt studentu sasaisti ar praksi, ar nozari, veicinot mentoringu, uzrunājot nozares uzņēmumus jau laikus piedāvāt prakses vietas studentiem. Alma mater patriotisms izpaužas ļoti dabiski, un man ir liels prieks, ka arī pēc pabeigšanas absolventi apmeklē LKA zīmolpasākumus – gan konferences Kultūras Krustpunkti un ZinātMāksla, gan tādus izklaides pasākumus kā Valpurģu nakts. Man ir prieks, ka ik pa laikam saņemu ziņu sociālajos tīklos vai zvanu no bijušajiem studentiem, kas ļoti komplimentāri izsakās par savu Alma mater LKA, kas viņiem devusi profesionālajā darbībā noderīgas teorētiskās un praktiskās zināšanas un veicinājusi karjeras izaugsmi.
Ar lielkoncertiem un koncertuzvedumiem tuvojas Vispārējo latviešu Dziesmu svētku 150 gadu jubilejas pasākumi, kuru vēsturiskā nozīme un nāciju saliedējošā loma nav novērtējama par zemu. Vadot Valsts Pētījumu Programmu “Habitus. Latvijas tradīciju ilgtspēja inovatīvā vidē” tu ar kolēģiem uzsāki šī sociālā un kultūrvēsturiskā fenomena nozīmes akadēmisko izpēti mūsdienu sabiedrībā. Tie skar mazas nācijas identitātes pastāvēšanas jautājumus globalizētās kultūras apstākļos. Es lūdzu kultūras antropoloģijā un socioloģijā pamatotu atbildi par mūsu mazo baltu tautu etnisko tradīciju un to laikmetīgo transformāciju dzīvotspēju paaugstinātu drošības, ekonomisko un asimilācijas risku apstākļos. Tas tiešā veidā korelē ar šo nāciju fiziskās pastāvēšanas ilgtspēju Eiropas ziemeļaustrumos, atrodoties cieši blakus naidīgām valstīm un kopš Otrā Pasaules kara beigām nesot savā miesā akulturācijai nepievēršamu daudzumu padomju imigrantu.
LKA īstenotajā valsts pētījumu programmā varēja atsaukties uz lielisko prof. Tāļa Tīsenkopfa vadītās komandas 2008. gadā veikto pētījumu par Dziesmu un Deju svētkiem. Mēs pētījām Dziesmu svētku tradīcijas ilgtspējas aspektus un faktorus, kas to ietekmē. Pētījuma ietvaros prof. Andas Laķes vadībā veiktā trīs Baltijas valstu iedzīvotāju salīdzinošā aptauja par attieksmi, vērtējumiem un iesaistes formām atklāja, ka tādā vai citādā veidā – aktīvāk vai pasīvāk, tieši vai netieši – ar Dziesmu un Deju svētkiem ir saistīti 87,8% iedzīvotāju Latvijā, 94,7% Igaunijā un 83,8% Lietuvā. Šie skaitļi nepārprotami norāda uz šo svētku nozīmi mūsu identitātei, un ne jau velti tos sauc par vispārējiem, jo būtu grūti atrast tādu novadu, pilsētu vai pagastu, kas nebūtu iesaistīts Dziesmu un Deju svētku kustībā.
Tomēr bez šiem svētkiem kā nozīmīgi mūsu nacionālās pašapziņas saglabāšanai ļoti svarīgi ir arī citi patības pīlāri – valoda, simboli, izcilas vēsturiskās personības, kultūra un māksla, ar kuru palīdzību atklājas nacionālais raksturs, vērtības un mentalitāte. Šīs lietas mums kļuvušas īpaši nozīmīgas tieši šobrīd, uz milzīgu ģeopolitisko izaicinājumu fona. Saprotam, ka esam kopā ar Ukrainu tās patstāvīgās nācijas dzimšanas brīdī, un to atbalsta visas pasaules progresīvā cilvēce. Kāpēc mēs jūtam līdzi un mums arī sāp? Tāpēc, ka Latvija – šī Dieva zeme – arī ir degusi, Latvija arī ir gājusi cauri sāpēm gan valstiskuma pirmsākumos brīvības cīņās no 1918. līdz 1920. gadam, gan 1991. gadā, kad Baltijas valstu iedzīvotāji stājās pretī krievu tankiem ar plikām rokām, bet ar milzīgu saliedētību, ko baroja un uzturēja dziesmas spēks. Tomēr ne tikai atmiņas veido nacionālo kultūru, ne mazāk svarīga ir tagadne un nākotne, ko veidot aicināts ir ikviens no mums un jo īpaši jaunā paaudze. Tāpēc svarīgi ir atrast tādas formas un formātus, kas aicinātu jauniešus nepazaudēt šo nervu un tieksmi izprast, un cīnīties par mūsu brīvību. No laika gala Baltijas zemes ir bijušas placdarms lielo varu cīņām, un tāpēc mums būtu jāattīsta lietas, kas stiprinātu mūsu mugurkaulu un veicinātu vitalitāti.
Savas augstskolas vārdā esmu tev pateicīgs par ilggadīgo un teicamo sadarbību ar LKA gan studējošo mijiedarbības, studiju programmu savstarpējas bagātināšanas un papildināšanas, kā arī Maģistrantūras un Doktorantūras līmenī, konsultējot, vadot un recenzējot mūsu studentu pētnieciskos darbus. Mūsu humanitārās augstskolas lieliski papildina viena otru – šajā sadarbībā saskatu auglīgu perspektīvu. Kā tu redzi kultūras studiju un pētniecības virzienu un jaunu zināšanu ieguves iespējas sinerģijā ar IT, MI un dabaszinātnēm?
Kā jau teicu iepriekš, LKA pēc būtības ir starpdisciplināra augstskola. Pirms studiju virziena “Mākslas” akreditācijas 2022. gadā atsevišķi tika akreditētas jaunizveidotās studiju programmas: LKA un RTU kopīgā akadēmiskā maģistra studiju programma “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments” un maģistra studiju programma “Kultūras mantojuma pārvaldība un komunikācija”. Abas programmas akreditācijā saņēma pozitīvu novērtējumu, un tajās ir nozīmīga vieta gan informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, gan zināšanām matemātikā. Liels prieks par to, ka šī sinerģija jau reāli notiek, un mēs to piedzīvojam. Mūsu studenti, kas nāk ar eksakto un dabas zinātņu, piemēram, bioloģijas zināšanām, jau šobrīd saskata iespējas un perspektīvas, kā ar mākslas instrumentiem veicināt globālo problēmu risinājumus, vides ilgtspējības vai iekļaujošās sabiedrības vērtību veicināšanā. Konkrēti – šobrīd LKA Kultūras un mākslas studiju studente Marta Dieviņa ir iesaistījusies ES programmā “IMPETUS Accelerator Call” un projekta “From Sea to Street” ietvaros viņa pētīs vides mākslas pieeju izmantošanu, pievēršot uzmanību un risinot okeānu piesārņošanas problēmas. Pati dzīve ir starpdisciplināra, tāpēc mūsdienu augstākā izglītība nav iedomājama bez inovācijām, bez starpdisciplinaritātes un bez internacionalizācijas. Augstskolām jābūt spējīgām piedāvāt inovatīvas transdisciplināras programmas, veicināt starpinstitucionālo sadarbību, jāiekļaujas starptautiskajos tīklojumos un konsorcijos. Tā kā visā pasaulē augstākajā izglītībā uzņemti 235 miljoni studentu – skaits, kas pēdējo divu desmitgažu laikā ir vairāk nekā divkāršojies un, visticamāk, dubultosies arī nākamajā desmitgadē – galvenā uzmanība jāpievērš augstākās izglītības pieejamības paplašināšanai, vienlaikus nodrošinot tās kvalitāti. Latvijā mums jābūt gataviem šos izaicinājumus risināt valsts līmenī.
Kāds ir tavas akadēmiskās ģimenes modelis? Māte – rektore, tēvs – akadēmiķis. Vai jūsu sarunām pie galda ir zinātnisks raksturs, vai tomēr apspriežat, kādus augļu kokus stādīsiet Baldones dārzā, kurās dobēs sēsiet burkānus un kur būs vieta puķēm? Kādus ceļus izglītībā min jūsu jaunā paaudze?
Mūsu sarunām pie galda ir visvisādi raksturi, ieskaitot muzikālo. Un izskatās, ka tās, īpaši neuzspiežot un nemoralizējot, atbalsojas arī mūsu bērnos, kas izauguši par skaistiem, krietniem un atbildīgiem cilvēkiem. Vecākais Krišus kādu laiku ir kodis programmēšanas un maketēšanas mākslas, taču šobrīd sevī saskata vēlmi vairāk strādāt “konstruktīvi un taustāmi”, interesējoties par inženieriju. Meita Anna apguvusi spāņu valodu un literatūru Lielbritānijā, Marija izskolojusies par kosmetoloģi un šobrīd ar lieliskām sekmēm apgūst māszinības studijas LU, savukārt pastarīte Rasa Audange pavisam nesen Kopenhāgenas Universitātē aizstāvējusi doktora disertāciju populācijas ģenētikā un šobrīd strādā mašīnmācīšanās jeb mākslīgā intelekta jomā.
Kopš 2018. gada esi arī Latvijas Rektoru padomes priekšsēdētāja. Priecē tava drosmīgā un konstruktīvā nostāja Augstākās izglītības, Zinātniskās darbības likumu, kā arī jaunā Doktorantūras modeļa noteikumu izstrādes jautājumos. Nevienlīdzīgos cīniņos ar ierēdniecību un politiķiem vienmēr esi apliecinājusi nelokāmu stāju Latvijas valsts likumos paredzētā augstākās izglītības finansējuma aizstāvībai un citos ar nācijas pamattiesībām saistītos jautājumos. Cik ilgi tev pietiks spēka glābt pasauli?
Sirsnīgs paldies par novērtējumu, tomēr man liekas, ka ir ļoti svarīgi, lai pretstāve nebūtu pašmērķīga, svarīgi sadarboties visiem nozares segmentiem – zinātniskajai pētniecībai, augstākajai izglītībai, darba devējiem un, protams, arī politikas veidotājiem. Tikai tā varam nonākt pie efektīva rezultāta. Jāprot sarunāties, nevis ieslīgt paštaisnumā. Runājot par augstāko izglītību, nemitīgi jāatgādina, ka Latvijā finansējums tai būtiski atpaliek no citu Eiropas valstu finansējuma. Turklāt tas joprojām nav atgriezts līmenī, kas bija pirms 2008. gada finanšu krīzes. Mums beidzot jāsaprot, ka Latvija nav dabas vai industriālo resursu zeme, un vienīgais, kas mums ir, tas ir cilvēkkapitāls – strādīgs, atbildīgs, intelektuāls un radošs. Tāds ir tas latvietības ģenētiskais kods, kas drīz būs pasaulē biežāk nekā savā zemē sastopams, jo šeit tas tiek nemitīgi iznīcināts. Mums jaunieši nepiedos, ja necīnīsimies pret politiķu un valdības aroganci un ignoranci.
Nelsons Mandela teicis, ka izglītība ir visspēcīgākais ierocis, lai mainītu pasauli. Šobrīd jāsaka, ka izglītība ir ierocis, lai pasauli vismaz noturētu kaut cik veselā saprāta robežās. Neskaitāmi pētījumi rāda, ka nabadzība, sociālā spriedze, neticība un neuzticība valstij ir visciešākajā korelācijā ar izglītības trūkumu. Pandēmijas un kara šausmas to apstiprina ik uz soļa. Tāpēc svarīgi gan izglītības politikas veidotājiem, gan mums – nozares pārstāvjiem – strādāt kopā un darīt to nevis sporādiski un haotiski, balstoties politiskās ambīcijās, bet sistemātiski un konsekventi, lai attīstu mūsu zinātnes sasniegumus, lai pilnveidotu augstāko izglītību un, kas ir ļoti būtiski, veicinātu tās pieejamību gan prasmju un zināšanu diversitātes, gan reģionālās un sociālās iekļautības ziņā.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja akadēmiķis Ojārs Spārītis